| Feb. 5th, 2009 @ 04:32 pm * |
|---|
Skaņa: Carole King - it's too late
Jūtos, it kā dzīvotu kādā nelaikā - vairs neatceros, kas pa dienu, neinteresanti, kurš datums. Aizeju, pasēžu pāris h darbā un tad čubinos apkārt sev. Lielākais prieks vakar bija par Trīs draugu atsākšanu lasīt. Tiesa, kaut kas tajā Remarka rakstīšanas stilā šķiet uzjautrinošs, bet tā mīļi. Laikam jau pārāk daudz lasu ne daiļliteratūru, tāpēc visi epiteti, metaforas un kas tik vēl, šķiet neierasti. Un protams, atkal atdzīvojas izteicienu medīšanas kāre, kā vienmēr. :
*Savas retās labās īpašības cilvēks vienmēr atceras tikai tad, kad jau par vēlu. Tad viņš ir aizkustināts, cik cēls tas būtu varējis būt, un uzskata sevi par tikumīgu. Tikumību, labsirdību, augstsirdību... to cilvēki novēl citiem, lai varētu tos labāk apstrādāt.
*Dzīvē uzvar tikai tas, kas muļķis; citi redz pārlieku daudz šķēršļu un zaudē drosmi jau pirms sākšanas. Grūtos laikos vientiesība ir dārgākā manta, burvju mētelis, kas noslēpj briesmas, kurās pārgudrais ieskrien kā hipnotizēts.
*Labākais līdzeklis pret likumu ir nekaunība.
*Savāda gan bija tāda dzeršana - tā ātri tuvināja cilvēkus - bet starp vakaru un rītu tā atkal radīja atstarpi, it kā būtu pagājuši gadi.
*Lietišķības laikmetā jābūt romantiskam, tas ir īstais triks. Pretstati pievelk viens otru. |
