Dec. 27th, 2008 @ 10:38 pm Reiz mežā dzima eglīte...
..un mežā auga tā. Šeit pieliekam punktu, lūdzu. Manuprāt, ir briesmīgi tie svētki, kad masveidā barbariski tiek iznīcināta kāda koku suga un tas vēl pasludināts par augstāko godu. Līdz kādam brīdim man eglītes bija vienkārši žēl, skatoties, kā tās krājas pie miskastēm pēc svētkiem. Tagad drīzāk var teikt, ka esmu naidīgi noskaņota - pēc tam, kad šorīt manā mīļajā jaunaudzīte saskaitīju kādas 40 rupji nocirstas eglītes, biju gatava salauzt žokļus i tiem zagļiem, kas tur paviesojušies, i tiem pircējiem, kas tālāk svētā vientiesībā pērk, nedomājot, no kurienes tās nākušas. Ir stulbi nozāģēt egli kādu pusmetru no zemes un nevis no kāda puduriņa, lai retinātu, bet tās smukās, kas klajumiņā aug. Eh, tāda dusma un vēl bezspēcība, jo tādas lietas sabiedrība atbalsta ar savu bezapdomas pirkšanu, bet pats īsti nekā nevari cīnīties.
Par šo pukstu