| Oct. 17th, 2007 @ 11:19 pm * |
|---|
Skaņa: the rolling stones - lady Jane
Man patīk, ja manī klausās. Tik laba sajūta. Jo reti tā, ka ļauj un gribās.
Par runāšanu - ienāca prātā Ziedoņa epifānija.
"Pļāpas ir nekaunīgi plēsoņas. Viņi aprij vājākos. Viņiem nepietiek, ka viņi cilvēkiem nograuž ausis, viņi lien pa auss spraudziņu iekšējā ausī, smadzenēs, viņi ir tārpi ābolā. Es pazinu cilvēku, lielu, pieaugušu cilvēku, kurš baidījās un neprata runāt. Visu mūžu viņš bija audzis starp pļāpām un neviens viņam runāt nebija ļāvis. Visu mūžu viņš bija piekrītot mājis ar galvu: "Jā - jā, jā - kāta'- nuja," - klausījies un japāniski smaidījis. Pļāpas bija ielīduši viņa smadzenēs un iznīcinājuši viņa runas centru.
Pļāpas aprij bērnus. Ar to sākas. Vakar gadījos Alojā, stāvēju rindā pēc piena. Aiz manis stāvēja maza meitenīte ar mammu. Mammai bija jāsteidzas uz darbu, bet viņa sadistiski mīļi atkārtoja un atkārtoja: - Tu nopirksi oliņas. Un sieriņu. Vēl krējumu. Es tagad iešu uz darbu. Tad tu nopirksi oliņas, vai ne? Krējumu. Un neaizmirsti sieriņu. Man jāsteidzas. Te tev tīkliņš. Tu saprati: oliņas, krējumiņu un sieriņu. Sešas oliņas, vai ne? Izcepsim, sīpoliņi mums mājās ir, bet tu tagad nopērc krējumiņu. Kad atnākšu mājā... nu jā, tu jau esi gudra, tas jau nav grūti; tikai trīs lietiņas: sešas oliņas, vienu krējumiņu un sieriņu. Es nu iešu, tu atceries: sieriņu...
Meitēns sāka raudāt: - Es nekā nesaprotu... Par laimi atnāca kāda paziņa, mamma badīgi uzklupa pienācējai, un abas aizgāja. Kad pienāca meitenītes rinda, viņa nez kāpēc nopirka trīs zaļus svaigus gurķīšus. Bērns izskatījās stipri nomocīts, bāliņš, tikai ausis sārtas un tādas kā nobijušās.
Pusapēstie bērni neskatās acīs. Kādreiz viņi ir skatījušies runātājā, bet tad nobijušies. Bērns acīs neskatās divos gadījumos: tad, kad pats ir nepatiess, un tad, kad otrs - lielais ir nepatiess.
Viņš instinktīvi sargā savu skaidrību.
[..]
Humānisma vārdā, visu neaizsargāto cilvēku vārdā, atbrīvojies cilvēkus, pasargiet savus draugus, savus mīļos no tās briesmīgās vientulības sajūtas, kāda rodas, kad runā pļāpa un nejēga.
Nav labdabīgu pļāpu.
Ūdens plūdi aiznes ciemus un ielejas. Runu plūdos aiziet bojā kaut kas vairāk."
*
Un vēl skaista par dialogiem un stāviem, tāpat kā daudzas citas epifānijas. Lasot tās, sajūta, it kā atgrieztos vecās, mīļās mājās.. |
