| Aug. 10th, 2007 @ 03:16 pm Teorija. |
|---|
Skaņa: Avrila-I'm the best damn thing that your eyes have ever seen
Ir tā teorija, ka cilvēku piesaista ar līdzīgām/pretējām īpašībām apveltīti ciliņi, parasti tuvākajiem ir kaut kāda izteikti līdzīga tā īpašība.
Nu lūk, man gadās vislaik tie, kas ar otra laiku nemāk rēķināties, ar kuriem ko sarunāt ir diezgan bezjēdzīgi, jo 80 % tāpat kas nesanāks, aizmirsīs ko, utt utjp. Aizmāršas, egoisti vai vēl kā var saukt, bet tādi nu viņi ir (Un protams, kā cilvēki visādi citādi brīnišķīgi:). Es saprotu, ka dzīvē visādi gadās un reizēm kas nesanāk, bet šajos gadījumos tā ir norma nevis izņēmums.
Turpinot teoriju - pašam jāmainās, lai mainītos šie cilvēki un vislaik pats nekāptu uz grābekļa atkal un atkal (jo visas problēmas taču ir tikai paša galvā). Mani varētu pieskaitīt pie tiem apzinīgajiem, "vīrs un vārds" tipa cilvēkiem, kuriem pienākuma vai kāda cita apziņa liek rēķināties ar citiem, censties nekavēt, izdarīt sarunāto un tā. Ilgas praktizēšanās rezultātā tas pat sanāk apsveicami labi. Varbūt pie vainas audzināšana, bet tas tā. Nu lūk, un ko tad lai maina? Piekāst citus tikai tāpēc, lai "izdresētu"? Ideja nepatīk, pretēji manai būtībai un traucējoši ikdienā realizēt. Pieņemt, ka tādi nu tie cilvēki ir un samierināties? Nu, bet tas ir mans laiks un nervi, kas tiek čakarēti. Iegūt Budas apskaidrību un neuztraukties par šīszemes sīkumiem? Draudzēties tikai ar zvēriem un ar lupu meklēt man patīkamus cilvēkus, kuriem rēķināties ar otru nešķiet pretmets interesantumam? |
