Oct. 9th, 2006 @ 03:26 pm dusma
Nupat aizgāju nolamāt džeku, kas iedomājas, ka visos stūros var brīvi čurāt. Ja viņš manā pagalmā nākamreiz parādīsies, ne tikai ko pateikšu, bet būtu gatava arī iemaukt.
Nupat vispārīgajā valsts zinātnē runājam par indivīda socializāciju. Un viens no pirmajiem posmiem ir savu dabisko vajadzību pakārtošana sociālajām. Tāpēc tie lopi, kas iedomājas, ka man uz viņu pakaļām ir baigi patīkami skatīties, ir nožēlojami. Un man piekāst par argumentu, ka nav sabiedriskās tualetes. Ja grib, tad var atrast.
Par šo pukstu
Oct. 9th, 2006 @ 03:55 pm gadās
Reizēm grūti izdomāt, vai kaut kas ir naudas, laika u.c. ieguldīto līdzekļu vērts. Un, ja nav, tad vai tomēr pēc laika nebūs jānožēlo. Neesmu atklājusi nevienu universālu paņēmienu, kā šo dilemmu atrisināt. Tikai pēc laika vai nu kod pirkstos, vai arī atviegloti nopūties.
Par šo pukstu