| Dec. 27th, 2016 @ 12:01 am . |
|---|
dikti, dikti attiecību dienas ar ģimeni un draugiem. es kaut kā biju piemirsusi vai arī nebiju mēģinājusi tā diskutēt ar onkuli, pavadīt tik daudz laika ar māsīcu un brālēnu (un bāc, viņi beidzot ir tik lieli, ka var mazliet jēdzīgi parunāt un viņi ir sakarīgi, vienlaikus mīļi un kautrīgi, kā jau bērni), un tad vēl visādi labi draugu mirkļi un atgriešanās. tā pateicības sajūta ikdienā arvien vairāk parādās, darot arī random lietas. laikam jau taisnība, ka apzināta piefiksēšana kaut ko tur trenē un izdodas ieraudzīt tos mazos, skaistos brīžus, kad ir aww. piemēram, dzirdēt to, kā otrs priecājas, ka varēs mani satikt, ir tiik forši, kwī. |
