| Jul. 28th, 2014 @ 12:53 pm . |
|---|
Skaņa: bruno mars
man pēdējo pusgadu ir kaut kāda problēma ar neapmierinātām sievietēm. tā ir tā suga, kurām kā ieradums viss ir slikti un par to informē skaļi un emocionāli. visās situācijās tiek parādīti negatīvākie scenāriji un kur pagriežas, tur svēts sašutums. visu laiku man viņas sagadās kaut kur blakus, cik nu tuvu var. un kaitina tā, ka līdz kaulam. protams, tas arī tīri objektīvi nav diez ko iedvesmojoši. bet kaitināt jau var tikai tas, kas pašam iekšā sēž un ar ko nav mierā. tātad pavisam nespēju pieņemt savu ņerkstošo daļu. kura, atzīsim, ir vienmēr bijusi visnotaļ spēcīga. un es jau gana ilgi viņai mēģinu bliezt ar bomi pa galvu, lai aizvācas un tie ieradumi tinās. savā ziņā jau šajā procesā ļoti varētu palīdzēt arī tāds krietns skats no malas par to, kā tas viss izskatās (man nepārtraukti citi dara tā, kā es esmu kādā brīdī darījusi :), tādā kontekstā jau šis ir super. nedaudz mieru dabūju tik ar to, ka pēc gana tiešas pateikšanas, kā tas no malas izskatās, sakaunējos un pēc tam centos izturēties mīļi, jauki un ieinteresēti. kaut kur iekšās laikam sapratu, ka ne jau no labas dzīves cilvēki tādi ir. tāpēc nekāda jēga pret to negatīvo attieksmi iet ar tikpat negatīvu nav, tur var tikai ar mīļumu un ieinteresētību, maigi parādot, ka vispār jau nav nemaz tik slikti. arī sev, kad nu uznāk niķis. būs vien tie personāži jāpieņem, diži daudz jāuzklausa, jāatbalsta un jāapskauj. it may work. |
