| May. 27th, 2014 @ 03:40 pm . |
|---|
skaists stāstiņš uz epastu atnāca. aptuveni par to, kāpēc es te ar sevi tik dikti sitos riņķī apkārt:
Reiz pa ceļu gāja Meistars un satika nelaimīgu, zem daudzu darbu un pienākumu smagās nastas sakņupušu vīru.
– Kālab tu tā mokies, kā vārdā? – jautāja Meistars.
– Es pūlos savu bērnu un mazbērnu dēļ, – atbildēja vīrs. – Mans vecvectēvs savu mūžu pūlējās, lai vectēvam būtu laimīgāka dzīve; vectēvs to darīja, lai tēvam klātos labāk. Tēvs uzņēmās ciešanas, lai man būtu labāka dzīve, un es to pašu daru savu bērnu un mazbērnu dēļ.
– Vai kāds no viņiem ir arī pats bijis laimīgs?
– Laikam nē, toties mani bērni un mazbērni gan būs!
– Tas, kurš nemāk lasīt pats, nespēj iemācīt otram, un tas, kurš nemāk lidot, nespēj to iemācīt citiem, – teica Meistars. – Iemācies sākumā pats būt laimīgs, tad varēsi to iemācīt arī saviem bērniem un mazbērniem. |
