| Feb. 9th, 2014 @ 09:41 pm . |
|---|
koncertā arstarulsmirus runāja (un runāja viņš daudz, par visu ko :) arī par to, vai cilvēks mainās. teica, ka nemainās. bet tomēr mainās. un rādīja kaut kādu vecu savu video, kur pirms kādiem desmit gadiem runāja par šo pašu tēmu. un teica, ka tas viņš sevi tagadējo nesaprastu. kaut ko pie sevis pafilozofēju . nekur tālāk par to, ka nemainās, bet tomēr mainās, tā arī neesmu tikusi. vecais nature/nurture stāsts. tā nature daļa, kas ir no gēniem vai nervu sistēmas īpatnībām diez vai mainās. ja es ātri uz visu ko reaģēju, diez vai es kādreiz to darīšu lēni pati par sevi. izejas punkts nemainīsies. es varu tikai iemācīties vadīt izpausmes un varbūt padomāt sekundi, pirms reaģēju. bet jebkurā gadījumā tas paliks. mainīgā daļa šķiet tas, kas ir iemācīts un patiesībā personībai neatbilst. to lēnā garā sanāk mest nost. un vēl izpausmes. vislabākā metafora tam visam ir dimants. lielās plaknes ir grūti mainīt, ja tas notiek, tad ir jautājums, cik ļoti cilvēks paliek tas pats (slimības, smagas traumas). mazās šņautnītes jau vieglāk nobružāt vai jaunas uzslīpēt. un tad tur vēl viskaut kas ir pielipis, ko sanāk noskrubināt vai pielipināt no jauna. tad vēl citi izgaismo vienu vai otru aspektu. tomēr tad, ja ar kādu ilgstoši uzvedas pilnīgi citādāk, tad tur kaut kas nav tīrs. galvā viss šis izskatījās labāk. bet kopumā tā man arī sanāk, ka it kā nemainās. bet mainās. |
