| allaž badīgs 2 |
22. Jun 2018|16:18 |
turpinu ziņot par grāmatu Always Hungry
http://b-ok.xyz/book/3315911/94d2ba
resp https://www.amazon.com/Always-Hungry-Conquer-Cravings-Permanently/dp/1455533866
nu interesanta grāmata!
bet autors vienu reizi saka arī, ka diētu pētniekiem dikti trūkst finansējuma, tādēļ tikai daļa pētījumu tiek veikti tā, ka tur nevar piesieties - konkrētu diētu ēdāji tiek visu laiku novēroti un mērīti. varbūt kādos aprūpes centros to var izveikt. vairumā gadījumu - savāc divas ļaužu grupas, vieniem palūdz ēst to, otriem šito, viņi sākumā cenšas, pēc tam aizvien mazāk, un beigās visi ēd vienu un to pašu vai to pašu, ko agrāk. beigās pētnieki viņus visādi mēra, kaut ko nodrukā, tabulas un grafikus sataisa, bet nekas liels no tiek rezultātiem nav secināms. laika periods arī parasti ir par mazu. tas nu izskaidro to, ka par jebko ir atrodami jebkādi raksti, un tad nu lasītāji var no jebkuras mušas uztaisīt ne tikai ziloni, bet arī citu dzīvnieku. un tad nu autors kā insaideris (>150 publikācijas, lancet un jama, https://www.google.com/search?q=%22david+ludwig%22+pubmed+&ie=utf-8&oe=utf-8&client=firefox-b )
savu stāstu sataisa no pētījumiem, kas, viņaprāt, ir pieklājīgi. bet es nupat vienam pētījumam pasekoju. tur tāpat kā visur - viņam iepaticies šis viens raksts, bet ir 100 citu rakstu ar pretējiem secinājumiem.
lielākajā daļā grāmatas autors pamato savu izteicienu "bļodiņa popkorna vai bļodiņa cukura - viss viens. tā organisma daļa, kas zemāk par kaklu, šeit nejūt atšķirību". resp visi ogļhidrāti reiz kļūst par glikozi. i pilngraudu maize, i kartupeļi. glikoze un basta.
šo to centos paturēt prātā, jo man patika. tādi mazi stāstiņi.
par insulīnu stāstīju jau iepriekš.
nu tātad kaut kādu man aizmirsušos iemeslu dēļ pēc ogļhidrātu apēšanas organismā sarodas insulīns. kurš ļoti rūpējas par tauku šūnām. mūsos ir tauku šūnas, kas visu laiku piedalās rumpja dzīvē. kad cilvēks paēdis, tās lieko pievāc, un tad lēnām atdod atpakaļ, lai cilvēks justos līdzīgi enerģisks līdz pat nākamajai ēdienreizei. ogļhidrātu gadījumā insulīns aktivējas un uzstājas par tauku šūnu priekšnieku - liek tām visu savākt un nevienam nedot. enerģija tādēļ beidzas drīzāk, un cilvēkam drīzāk gribas ēst. bet tauku šūnas tikmēr pampst.
vai tā ir?
par to ir daudz pētījumu, esmu lasījusi jau agrāk. trīs grupas cilvēku, visi brokastīs ēd vienu un to pašu kaloriju daudzumu. vieni pārslas, trešie kaut ko bez ogļhidrātiem (parasti ceptas olas ar gaļu vai tamlīdzīgi, bet šajā gadījumā bija kaut kas cits), otrie lēnāk sadalošos ogļhidrātus (šai gadījumā - putra vārīta no veseliem auzu graudiem).
nu zināms jau, ka pirmajiem gribēsies ēst agrāk. jā, ir visādi pētījumi, kad cilvēkiem prasa, kā tad viņi jūtas, un tie pirmie jo drīz ziņo, ka ļoti gribas ēst, un citādāk nervozi izpaužas.
bet te bija tā. dalībnieki bija pusaudži. pēc dažām stundām viņus paaicināja vietā, kur bija daudz ēdienu, un ļāva viņiem ēst, cik gribas. visādas garšīgas lietas. bet cik tad daudz ēdīsi, kādā brīdī vairs negribas. nu un tie pirmie apēda par kādām 500 kalorijām (patiesībā kilokalorijām, bet laikam tagad tās sauc par kalorijām) vairāk nekā tie trešie. otrie tā pa vidu, bet tuvāk pirmajiem.
500 kalorijas vairāk! pēc jauniešu tipiskajām brokastīm. apstākļos, kad ēdiens netiek liegts arī vēlāk. varam parēķināt, cik kaloriju tad būtu nedēļā un mēnesī. sanāk, ka ar vienām brokastu pārslām pietiek, lai jaunietis kļūtu resns.
(protams, ne visi. te man nav jāmeklē atsauces; mazzaķis (8) arī no rītiem ēd pārslas, bet sver 24 kilogramus - ir tievs.)
tad par insulīnu kā tādu. vai tiešām viņš viens pats, nebūdams nekāda kalorija, spēj ietekmēt svaru?
pirmkārt, ir zināms, ka pirmā tipa diabēta slimniekiem, kuriem insulīnu vajag lietot, esot tā. ja viņam tiek sarēķināts insulīns pārāk mazā dozā, viņš novājē. ja pārāk lielā - aptaukojas.
otrkārt, kādā pētījumā insulīnu špricēja žurkām, kurām nekas nekaitēja. tās, kam špricēja, kļuva krietni resnākas nekā tās, kurām nešpricēja. pie tā paša kaloriju daudzuma.
ā, un ir tautas, kas tradicionāli graudus vien ēd. piemēram, ķīnieši (ķīnas pētījums vai kā to populāro gabalu sauca, rietumvalstīs to lieto kā pamatojumu maztauku diētai). nu jā, bet tas darbojas tikmēr, kamēr cilvēkiem ir liela fiziska slodze. tie lauku ķīnieši tak laikam daudz strādā. ja viņi tiek uz rietumvalstīm un dabū turienes mazkustīgo dzīvesveidu, bet saglabaa agraako dieetu, tad uzreiz ir milzīgs diabēta risks.
šo pārbaudīju, tur tiešām iet skarbi.
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/27295015 During the past 30 years (1980-2010), 7 national diabetes mellitus surveys were conducted in China mainland, indicating that the prevalence of DM has increased 17-fold, from 0.67 to 11.6% of the population.
vēl vienu pastāstīšu un tad iešu darbos.
tad vēl ir pētījumi, kuros cilvēkus aprīko ar visādiem enerģijas mērītājiem. nu nomēra, cik no viņiem enerģijas iziet laukā.
vienā gadījumā bariņu tuklu un netuklu jauniešu pielika pie ikrīta fiziskām aktivitātēm. tās viņiem tīri labi patika, un viņi sportoja ka prieks. otram bariņam neko nelika darīt. pirmie tiešām notērēja daudz enerģijas, un tiktāl pētnieki varēja būt apmierināti. bet atšķirības sākās pēcpusdienā, kat otrie bija daudz ņiprāki nekā pirmie. pirmie bija laiskāki. tā vai citādi, bet dienas beigās pirmie un otrie izrādījās izlietojuši pilnīgi vienu un to pašu kaloriju skaitu!
nu tātad sports ir labs, bet ir lieki gaidīt, ka no tā cilvēks kļūs tievs.
kādā citā pētīumā, tas gan jau no citas operas, vienai grupai lika ēst ogļhidrātus, bet otrai tos nedeva, lika ēst pārsvarā olbaltumvielas un taukus. un mērīja.
tālāk viņi darīja ko nu kurš, un sports nebija viņu dienaskārtībā. kaut kā sanāca, ka tie, kas bija uz tauku diētas resp nedabūja brokastu pārslas, maizi un kartupeļus, bija ar aktīvāku vielmaiņu. viņiem kaut kā vairāk svila nost kalorijas. sanāca, ka diennaktī tāds taukēdājs nosvilināja 325 (vai 352, ka nebūšu tomēr aizmirsusi) kalorijas vairāk nekā ogļhidrātnieks maizēdājs. šis kaloriju daudzums būtu pielīdzināms vienai stundai fizisku nodarbju. vienas stundas sporta vērts kaloriju nodedzinājums, pie tam vēl nepakustinot ne pirksta!
bet nu iešu, turpinājums sekos.
nelikšu disklaimeri, jo ar savu pēdājā laika rupjību būšu jūs galīgi sabiedējusi. |
|