| sīce, jogurts |
16. Mar 2008|22:11 |
vakar.
paēdu pusdienas un priecīgi ķēros pie sava pēcpusdienas kāruma - jogurta. ak kārums ak prieks, mana vienīgā uzdzīve!
pēdējā laikā sīce ļoti interesējas par visu, ko ēdu, un kaut ko arī dabū. taču šis jogurts viņai tā iegaršojās, ka viņa atvāza lielu muti un neapturami izēda 2 cm no krūzītes.
nezināmas izcelsmes pārsaldināts jogurts noteikti nav zīdaiņu ieteicamās pārtikas sarakstā, tā ka kaut kā tomēr pārtraucu dedzīgo ēšanu. panēsāju sīci pa māju, viņa vēl paklaigāja "am" un pamazām pievērsās citām lietām.
iedevu sīcei telefonu (īpaši aizraujoša manta), pagriezu muguru un steidzīgi šļopstināju iekšā savu jogurtu.
bet tad viņa pamanīja, kas notiek, aizmeta telefonu pa gaisu un iekliedzās am! krūzītē bija palicis vēl centimetrs, ko tad arī izēdināju.
kā tagad man dzīvot tālāk?
es jau zinu, ka tagad nedrīkstēšu laizīt šķivi un sacīt joptvaimaķ. un kafiju un sarkanvīnu un asos ēdienus pati lietoju, bet nedodu, lai kā pa mani rāpjas uz augšu.
bet mans pēcpusdienas jogurtiņš?
un vasarās pusceļā no laukiem es parasti izprasos izlaist vienā veikalā, kur iegādāju saldējumu pols uz kociņa (pols jāizrunā kā puoals). sīcei tāds nepienākas! kā es tagad laizīšu šokolādi blakus bērnam, kas piesiets ar drošības jostu kliedz am...
atteikties no prieciņiem tikai tādēļ, lai otram arī netiek, kaut kā tizli. |
|