| skābās vīnogas senlatviešu gaumē. |
28. Nov 2007|14:24 |
(es te turpinu iepazīt dziesmiņas)
dziesma "bij man vienas rozes dēļ" ir dīvaina.
dziesmas galvenais varonis ir vīrietis,kam nekas nav labi. tā vietā, lai priecātos par rozēm savā dārzā, viņš vaimanā par žoga izmaksām. tā vietā, lai priecātos par skaistu meiteni un savu mīlestību, viņš vaid, ka tālu līdz viņai jājāj, un benzīns dārgs!
es pilnīgi varu iedomāties šo tipu! ir tādi, kam egoisms un citu cilvēku necienīšana ir sejā ierakstīti. tas gan krietnā pusmūžā nāk redzams.
tad nu viņš aizjāj pie meitas nopietnos nolūkos. meita varbūt nopukst "jā, tfū, rupucs gryb jau pricātīs", bet par to dziesma klusē. ar akmini arī viņa nesvīž. tikai atsakās sniegt roku, jo laikam jau pietiekami labi pazīst knauzerīgo sakārni.
tā vietā lai atzītu noraidījumu, šis nāk klajā ar absurdu piedāvājumu: ja tu mani noskriesi, tad es tevi precēšu, bet, ja nenoskriesi, tad nē.
kura normāla tautu meita ies jozt pakaļ tādam, kam pat roku nevēlas dot.
tā nu knauzerīgais vecūksnis var visiem stāstīt, ka ir neprecējies nevis tādēļ, ka neviena viņu negrib, bet tādēļ, ka neviena nevar viņu noskriet.
============
literatūra
Bij man vienas rozes dēļi,
Trā, di, ridi,
Tādu augstu sētu vīti,
Tradi, ridi, ridi, ralalā.
Bij man vienas meitas dēļi
Tādu garu ceļu jāti.
Es izjāju vakarāi,
Sav galviņu nodomājis.
Garām jāju viņas sētu,
Viņa stāvēj klētsdurvīs.
Klāti jāju, roku devu,
Viņa roku man nedeva.
Aun, meitiņa, baltas kājas,
Nāc ar mani tecētiesi;
Ja tu mani notecēsi,
Būsi mana līgaviņa;
Ja es tevi notecēšu,
Būs man cita mātes meita. |
|