| zirgs |
7. Jun 2015|12:21 |
kad biju sīka un dzīvojām laukos, tēvs reiz panēma zirgu no kolhoza. ar to varēja art un tamlīdzīgi. sākumā bija zirgs kā zirgs. tad bija tā. kad ganīju lopus (jā, es ganīju), parasti grāvmalā kaut ko lasīju vai arī centos kaut ko uzpīt no doņiem. zirgs mēdza stāvēt aiz manis un skatīties pār plecu, un ik pa laikam smagi nopūsties. es, protams, domāju, ka viņš apbrīno manu doņu pīšanas prasmi. vai varbūt aplūko žurnālus.
tad kādā rītā tēvs mani modināja un teca, lai nāku skatīties. zirgs bija ganībās, un turpat viņam blakus bija kumeļš. mēģināja nostāties uz kājām, bet visu laiku krita apkārt. mēs nebijām pievērsuši uzmanību ne zirga dzimumam, ne citām lietām.
(zirgu ar visu kumeļu mēs pēc kāda gada atdevām kolhozam. teorētiski kumeļu varējām paturēt, jo tas nebija nekādos sarakstos.)
nu un pēc vakardienas dārza varoņdarbiem (no lēkta līdz rietam kaplēju, sēju, stādīju, bet vidgrūtāk bija līdzināt vagas)
šodien jūtos akurāt kā zirgs uz dzemdēšanu. tikai skatīties un ik pa laikam nopūsties. |
|