|
13. Nov 2014|14:39 |
Mazmurkšķim šodien bija koncerts.
Kā zināms, šopavasar es mm pieteicu mūzikas skolā. Man likās, ka visas mātes tā dara, turklāt man tādi muzikāli senči, un manu radu lokā dažkārt ir runāts par sūtīšanu mūzikas skolā kā par pašsaprotamu lietu.
Izrādās, visas mātes nebūt nesūta bērnus mūzikas skolās. To skolu ir maz, un vietu maz. Mazmurkšķis tika uz čellu, tur bija vairāk vietu budžeta grupā.
Izrādījās, tā bērna vadāšana uz skolu ir milzīgs čakars. Es jau zināju, ka paši tie bērni uz skolu nebrauks, ka tur jāpaspēj un jāsabīda. Otrdienas nodarbību mēs vienmēr nokavējam, jo stunda nez kāpēc mazliet vēlāk beidzas. Piektdienai visu laiku bija pietiekams laiks, bet tad mazmurkšķim ielika pēc stundām logopēdu, un es to uzzinājusi gandrīz nokritu ar sirdslēkmi. Bet nekas, tas logopēds ņem mm pirmo, paspējam. Patiesībā mums ir paveicies, ka uz skolu jābrauc tikai divas reizes. Daudzi brauc trīs reizes. Bet tik un tā, es jūtos pazaudējusi iekšējo harmoniju.
Apmēram pēc mēneša es sāku ļoti cerēt, ka mazmurkšķim sāks tā skola briesmīgi nepatikt, viņa dīks un protestēs, un raudās un pakliegs, un es varēšu laimīgi no tā čakara atteikties. Diemžēl nesanāk. Mm septembra beigās dabūja čellu (patiešām Maskavas mēbeļu rūpnīcas ražojumu), un kopš tā brīža viņai iet ļoti labi.
Sākumā tur vispār jāliek kreisās rokas pirksti uz stīgām. Parasti bērniem tie pirksti neklausa. Grūti tā ņemt un zeltneša pirkstu nolikt uz stīgas konkrētā vietā un konkrēti piespiest. Pēc tam likt vairākus pirkstus, visu laiku paturot prātā, kur jāliek. Tad ielāgot notis un sasiet ar pirkstiem. Parasti līdz jaungadam pirmklasnieki ar to vien nodarbojoties, un pēc jaungada liekot pirkstus kopā ar lociņu.
Mazmurkšķim kaut kā nav grūti ne tos pirkstus salikt, ne visu pārējo. Parāda, kas darāms, pasaka notis, un šis mierīgi visu dara. Iedod lociņu un notis, šis spēlē. Skolotāja pa kluso prasa, vai šim kādas priekšzināšanas, bet priekšzināšanu nav. Skolotāja saka, ka viņa ir retais gadījums, kad saprot, ko dara. Tā nu sanāk, ka šamējā vienā mēnesī bez piepūles apguvusi trīs mēnešu vielu, vai kaut ko uz to pusi.
Esmu pārliecināta, ka to nesauc par talantu. Man liekas, ka viņa pat ir diezgan nemuzikāla. Pirksti viņai klausa, jo viņai vispār mazā motorika laba; tas zināms jau kopš viņas 8 mēnešu vecuma, kad viņas pampers izrādījās pilns ar matiem (tiklīdz viņa sāka pieklājīgi rāpot, tā pa kaktiem atrada matus, ar smalku pincetes satvērienu tos uzlasīja un apēda). Domāšana viņai klausa, jo viņa agrāk sāka lasīt, un tad jau laikam vairāk paspējusi uztrenēt vērību uz rakstītām lietām. Gan jau citi viņu panāks un būs līdzīgi.
Tā kā ir novērots, ka mm sveša cilvēka klātbūtnē pārtrauc muzikālās aktivitātes un apraudas, pastāvēja risks, ka mm savas prasmes nevarēs nodemonstrēt nevienā eksāmenā un citā pasākumā. Tā nu šodien mm tika aizbīdīts uz ikgadējo mūzikas skolas koncertu bērnudārzā. Tur publika bija sagaidāma tāda, kas neklausās, un ja arī klausās, tad kļūdas nemana. Turklāt tiek spēlēts klavieru pavadījums, kas ir skaļāks par čellu. Mm cēli nospēlēja „velc pelīti saldu miegu” ar lociņu un „ar bitīti rīgā braucu” ar pirkstu. Apmierināts.
Tas vispār pateicoties skolotājai. Man liekas ļoti neparasts gadījums. Ļoti pieredzējusi dāma, kurai mājās nav interneta, un kurai pietiek laika par visu ko domāt. Acīmredzot viņa domā par mazmurkšķi un domā ko ar viņu darīt. |
|