| lauvassirdis |
15. Mar 2014|10:06 |
pabeidzu lasīt mazmurkšķim grāmatu par lauvassirdīm. iepriekšējoreiz lasīju viņai to pirms 2 gadiem. tur ir daudzas diezgan raudulīgas vietas, it īpaši beigās, kur viņi abi kopā taisās mirt. tad viņi nevis krakš un nolec no klints, bet vairāku lappušu garumā izpildās ar "tad es sapratu, kas man jādara", "vai tev pietiks drosmes", "es tevi uzcelšu mugurā", "tad darīsim to tūlīt", "tā, lai es neko neredzētu", "vai tu bīsties", "es redzēju to un neredzēju to, sajutu to un to". lasīt to balsī ir pavisam kas cits nekā lasīt ar acīm; visu laiku nāk raudiens un nevar palasīt. atceros, toreiz pirms 2 gadiem man ik pa laikam nācās ņemt pauzi, lai savaldītu balsi. grāmatas pašās beigās man vajadzēja ņemt tik garu pauzi, ka tad, kad beidzot biju spējīga lasīt tālāk, mm izrādījās aizmidzis. nē, toreiz es ar lielām mokām un garām pauzēm izlasīju līdz beigām, un tad izrādījās, ka mm jau labu laiku kā guļ, un esmu lieki pūlējusies.
šoreiz problēmu atrisināju kā nieku: lasot galvā reizināju skaitļus. nolasīju bez aizķeršanās. tiklīdz iedrebējās balss, pacentos atcerēties daļu no reizrēķina tabulas.
vēl ir grāmata par mio. to lasot vispār iestājas pilnīgs raudiens, no pirmās līdz pēdējai lapai.
šādi lasot arī mēdzu domāt par rakstnieces meistarību. sižets ir viens. bet kā viņa māk šitā izrīkoties ar mani.
un ka pepija un nevis lauvassirdis ir kļuvusi par centrālu simbolu. kaut arī pepija ir autores pirmā grāmata un tur daudz neinteresantu vietu, kaut vai tās garās melošanas ainas - sīči tās nevar izturēt, un es šķiru pāri. toties nekādas raudināšanas. |
|