| hokejs un es |
2. Maijs 2007|17:43 |
(gausa liekvārdīga apcere, nav jālasa)
kāpēc es skatos hokeju? jau kādus 5 vai 7 gadus cītīgi sekoju līdzi pasaules čempionātiem. blenžu ekrānā, iedzeru alu, daudzreiz pat krogā.
figūriņas divu krāsu apģērbos slidinās. zinu, kuros vārtos jātrāpa. un mūsējo formas un sejas man liekas glītas, bet pretinieku - neglītas. pamanu, ja kāds sit pa ripu un netrāpa, vai arī mēģina trāpīt pa ripu, bet pats nokrīt.
bet citādi es galīgi nesekoju līdzi. lāgā nesaprotu, kas kuro brīdi notiek, vai laba vai nelaba piespēle un tamlīdzīgi. to, ka kāds kādam mēģinājis piespēlēt un otrs to ir vai nav dabūjis, uzzinu no komentētāja. utt.
nesaprotu, kā var pazīt spēlētāju, ja netiek ilgstoši parādīta tā mugura ar uzrakstu.
gadu gaitā mana izpratne nav necik uzlabojusies.
skatos uz ekrānu stiklainām acīm -
gluži kā liela daļa cilvēku, kad viņiem stāsta kaut ko gudru.
nu jā, katrs kādā jomā ir neglābjami stulbs.
es, piemēram, hokejā. bet kāpēc es uz viņu blenžu?
nu vispirms jau kompānijas pēc. tas ir tāpat kā es alu dzeru tikai ar kompāniju - tad man tas liekas garšīgs, bet viena es to vispār iedzert nevaru, fui.
bet tas liekas kaut kā pārāk vienkārši.
jo tā nav nekāda quality time kompānija. cilvēki fano, iedzer un daudzmaz laipni izturas pret citiem līdzjutējiem. es tad nu te piesmērējos, sadzeru, velkos līdzi.
blenžu un pat lāgā nesekoju līdzi ekrānā notiekošajam.
cilvēcisku attiecību daudzmaz kaut kāds surogāts.
varētu vilkt paralēles ar citām dzīves lietām. cik daudz ir tādu lietu, kuras es līdzīgā stilā daru (daudz), un cik ir tādu, kuras es tiešām izprotu un no iekšas gribu. |
|