| par satvērienu |
19. Jan 2014|06:31 |
mazzaķis (3.11) ir iemantojis jaunu uzdevumu burtnīcu, kur skribulēt. pirmajā lapā ir informācija vecākiem. tur uzzīmēts pareizs pildspalvas satvēriens (ar 3 pirkstiem). es pat zinu, ka pēc pareizās secības 4-5 gadu vecumā (kam paredzēta konkrētā burtnīca) vēl drīkst būt 5pirkstu satvēriens, un nedrīkstētu ar varu spiest uzlabot satvērienu (šī ir ļoti laba lapa visiem, kam interesē satvērienu lietas http://www.ot-mom-learning-activities.com/pencil-grasp-development.html utt).
bet pirmo reizi paskatījos pati uz savu satvērienu. man ir kaut kas starp 3 un 5 pirkstu satvērienu; es turu ar 4 pirkstiem. pēc visiem pirmsskolas attīstības likumiem es laikam esmu viegli garīgi atpalikusi vai palikusi 5-6 gadu vecumā.
nu kaut kas jau tur ir saistīts ar izglītību. mans vecākais brālis stipri apzīmēja sienas, tāpēc vecāki man nedeva rakstāmos. vēlos 5 gados aizgāju uz dārziņu, tur bērniem izdalīja papīru un zīmuļus un lika zīmēt. citi zīmēja kaut kādus tankus, es zīmēju balonus, jo tas bija vienīgais, ko pratu. aplis, trīsstūris un svītra (lasīt gan pratu, ja kas). arī vēlāk es galīgi nepratu zīmēt (brālis prata). ne tikai nepratu savilkt kaut ko kopā; nejēdzu izdomāt, ko īsti zīmēt un kas ir smuki un kas ir nesmuki. kad studēju, pirmajos gados laboros vajadzēja daudz zīmēt, visādus tur utes mutes orgānus. es parasti pagaidīju, kad pasniedzējs izgāja, un pie loga nospiedu zīmējumu no kursa biedrenes. kaut kad vēlos 20 gados sāku interesēties par meditācijām un vizualizācijām un tam bija negaidīts blakusefekts - tagad es protu uzzīmēt apli. tādu, kas ir gluži apaļš un kam turklāt līnijas gals satiekas ar līnijas sākumu. rokraksts man ir krecelīgs, ja rakstu ātri. ja cenšos rakstīt pieklājīgi, man ir tipiskais bibliotekāru rokraksts (ko var redzēt uz kartiņām visās bibliotēkās) - apaļi stāvs.
nu vobščem es te atkal par pirmsskolas izglītību un iespējamo ilgtermiņu. visa pirmsskolas izglītība balstās uz "pirkstu vingrinājumiem" (tā mūsu bd audzinātāja sauc zīmēšanu, līmēšanu un veidošanu kopā). pamazām pirmsskolas mākslas uzdevumi kļūst aizvien advancētāki un audzinātājas apgūst jaunus un jaunus knifus pirkstu vingrināšanā. viss pārējais (izņemot vēl dziedāšanu) nav svarīgs resp neko citu nemāca. droši vien tāpēc, ka zīmējumu un veidojumu var atrādīt. dziedāšanu var atrādīt. vārdu krājumu un spēju atstāstīt nevar pielikt pie sienas atšķirībā no zīmējuma.
bet nu pie kājas tas viss. esmu pilnīgi pārliecināta, ka neesmu garīgi atpalikusi, kaut arī man nav pareizā satvēriena un neprotu zīmēt. skolā man vienmēr atzīmes bija virs vidējā. tātad mierīgi var iztikt bez visa tā, kas ir 90% no mūsdienu oficiālās pirmsskolas izglītības.
vēl var apcerēt, ka mans brālis prot zīmēt un es nē. ar viņu arī pirmajos gados daudz vairāk nodarbojās nekā ar mani. es parasti kaut kur klimtu viena pati. īsti neatceros, ka ar mani vispār sarunājās. mēs, protams, esam pilnīgi atsevišķi cilvēki, bet mums ir daudz kas kopīgs. pirmkārt jau mūsu sliktās īpašības. un intelektuālā ziņā (atvainojiet par svešvārdu) mēs esam stipri līdzīgi. un man liekas, ka gadiem ejot mēs pamazām atmetam sākotnējās atšķirības. (es vairs nečurāju biksēs ieraugot svešu cilvēku un viņš vairs nepublicē daiļliteratūru. bez tam viņš nav beidzis augstskolu.)
sanāk, ka iespringšana uz agro izglītību ir lieka (es jau to sen zināju, bet tas nepalīdz). jāpieskata tikai, lai kādā jomā nebūtu pilnīga nulle, bet citādi cilvēks pats vēlāk visu attīsta vai neattīsta saskaņā ar savām interesēm, ambīcijām un aicinājuma.
(patiesībā stāsts ir par mani.) |
|