| mazzaķa hronikas - tagad tu redzi, kā man tie kartupeļi negaršo |
23. Dec 2013|09:18 |
bērni vakardien rīko koncertus. ieslēdz manā telefonā mūziku un tad visādi lēkā un izpildās. man jāskatās.
pret vakaru mazzaķis (3.10) nolēmis uzrīkot koncertu viens pats. viņš neatlaidīgi velk mani uz otro istabu, lai noskatos viņa koncertu. pa ceļam viņš piebilst: "tur būs jādejo, tas man nepatīk".
(mz tiešām nepatīk dejot, no visām organizētajām bērnu dejošanām viņš izvairās kā var.)
mz ieslēdz mūziku un sāk lēkāt kā driģenes saēdusies rokzvaigzne. dejo ar rokām, galvu, ar visu. baigi stilīgi. priecīgi skatos. kādā klusākā brīdī mz piebilst "man tā mūzika nepatīk".
(manā telefonā ir tikai 2 dziesmas, konkrētā ir Pola Saimona "Russian futurist".)
vēlāk vakariņās kartupeļi, pagatavoti manu sīču iecienītajā veidā. mz visu dienu nav ēdis, gluži vai vai raud aiz bada, un apgalvo, ka viņam šie kartupeļi negaršo. beigās tēvs kaut kā (nebiju klāt) pierunā viņu tos kartupeļus ēst. vēlāk ienāku virtuvē, mz ir izēdis savu pilni piekrauto šķīvi, ielicis vēl, pašlaik nokopj trešo licienu. beigās laizīdamies piebilst: tagad tu redzi, ka man tie kartupeļi negaršo.
man jau kopš viņa dzimšanas ir licies, ka viņu nesaprotu.
un mūsu ģimenē neviens nemēdz lietas kritizēt un paust nepatīku.
vēlāk ar lauleni noskatījāmies filmu. pēc filmas metāmies uz vēlo pieēšanos. laulenis iztīrīja pannu un teica "tagad tu redzi, ka man tā zivs negaršo", es ēdu aknu desu maizītes ar majonēzi un teicu "tagad tu redzi, kā man tā aknu desa negaršo".
padomāju - patiesībā man tiešām tā aknu desa negaršo. un nepatīk liela daļa no tā, kas dzīvē jāēd un jādara. tās vienkārši ir izvēles no pieejamajām lietām vai arī izvēlētais mazākais ļaunums. |
|