| kafija savvaļā |
15. Jul 2013|15:18 |
bijām uz 2 dienām ar nakšņošanu teltīs pie jūras. nākamreiz varētu uz 3 dienām un bez senča, tikai jāpaņem vēl siltās segas, smilšu lāpstas, rotaļlietas, bumba un pods.
no rīta laulenis uz sava smalkā prīmusa komplekta vārīja man (sev arī, bet tas nav svarīgi) kafiju. kad paņēmu rokās šo kafiju, tā bija tik neiespējami garšīga un labi smaržojoša, un pilnīgi kā ar bomi pa galvu atgādināja kafiju pirms neskaitāmiem gadiem. kad es nedēļu bez telts klimtu pa mežiem un purviem, un no rītiem bleķa krūzītē uz sausā spirta tabletes vārīju kafiju.
šī kafija smaržoja tieši tāpat. ārkārtīgi garšīgi un spēcinoši, un kaifīgi. pilnīgi gar zemi var krist aiz laimes, un atstiept kājas krakš bums fallerā. objektīvi, pavisam cita smarža.
man nebija nekādu ekspektāciju. patiesībā man sāpēja galva un bija škrobe, ka nepaņēmu zāles. no šīs kafijas galva uzreiz pārgāja.
protams, automātā gatavota kafija tā nevar smaržot, jo viņa mazliet ož un garšo pēc atkritumpapīra. bet es bieži dzeru arī aplieto kafiju, un tā nekad nav odusi tā kā šī. vai kafija būtu sakatalizējusies ar meža smaržu? tas mežs neko īpaši neoda. turklāt šoreiz tas bija melnalkšņu mežs, toreiz pārsvarā bērzu (vieglajā variantā labāk nenakšņot skujkoku mežos, jo vienmēr zem sūnām izrādās kāds neatrasts priežu čiekus, kas duras mugurā). vārīšanas metode? toreiz bija bleķa vai varbūt emaljēta krūzīte un spirta tablete, šoreiz smalkais gāzes prīmuss ar supervieglajiem traukiem. turklāt toreiz es no vārāmās krūzes arī dzēru, bet šoteiz kafija vēlāk tika aplieta parastā jaunā keramikas krūzē. vēl kopīgs būtu dabas vispārējs pārkaltums saulē, bet es laukos no rītiem ar kafiju eju uz balkona, tur arī apkārt pārkaltuši lapukoki, un kafija ož un garšo kā vienmēr. vārīšana uz atklātas liesmas? vecajā miteklī es bieži vārīju ūdeni katliņā, sanāca parastā kafija.
alumīnijs, tas vienīgais varētu būt kopīgs. tagad, kad ciemiņi būs prom, es no rīta uzvārīšu kafijai ūdeni uz gāzes smalkajā alumīnija traukā. pārējie sīktrauki visi teflonēti.
tolaik es nerakstīju cibā, tāpēc mani savvaļas piedzīvojumi nekur nav dokumentēti. tie man bija arī aizmirsušies uz vismaz 10 gadiem. kad nomirīšu, tas viss kļūs par nebijušu, jo kā gan lai tas varētu būt bijis. zināmā mērā es jau esmu nomirījus, resp ir nomirījusi tā persona no deviņdesmitajiem gadiem, ja jau es viņu tā neatceros. nu i labi ka tā, jo šitā arī ir labi. |
|