| par picām |
15. Apr 2013|10:56 |
mums pie mājas ir picērija un mums abiem ar lauleni ļoti garšo picas.
senajos senajos laikos laulenis mēdza vakariņās viens pats apēst lielo picu. kojās, kur viņš dzīvoja (Zviedrijā), picēriju bija ierīkojis kāds turks, mēs viņu saucām par picu onkuli. laulenis tur ņēma vislielāko picu ar visleknāko virsiņu; klāt tur vienmēr deva kārbiņu ar kāpostu salātiem.
tagad mēs ņemam vienu picu uz abiem un L saka, ka viņam pilnīgi pietiekot. man arī pilnīgi pietiek. picērijā dažreiz redzu kādu jaunieti, kas mazliet izbolītām acīm viens pats ķeras klāt veselai picai. tad padomāju - ēd, ēd, kamēr tev nav ģimenes.
jo sīči arī pamazām sāk iekārot mūsu picu. mums par prieku viņiem garšo tikai picu maliņas. mums atkal to maliņu nemaz nav žēl. ideāli - barības ķēdes nepārklājas.
diemžēl pamazām viņi sāk sagribēt aizvien platākas tās maliņas. mazmurkšķis reiz paprasīja veselu šķēli. pēc tam gan secināja, ka maliņas ir garšīgākas.
uz šīm picām var sajust, kā iet laiks. bērni (2 gab.) iekāros mūsu picas vēl kādus gadus 20. pamazām viņi no tām gribēs aizvien lielākus un lielākus gabalus. drīz jau gribēs parādīt savu pieaudzību, apēdot pa veselai picai katrs.
ek.
upd
vilibaldis pateica, ko vēl gribēju teikt.
"un kad ķuņģītis beidzot pielāgojies dalīties ar savu picas šķeli, jaunuļi izaug un aiziet paši savas picas ēst..." |
|