| ēšana |
28. Jun 2012|12:27 |
3 nedēļas laukos. jau trešo dienu cīnos ar jāņu pārpalikumiem - omiņš aizbraucot ledusskapi piebāzis ar siera platēm, visādām desiņām, kūkām, arbūziem, kartupeļu biezputrām, zupītēm, rūgušpieniem, rosoliem un ko tik vēl ne. tas viss jānoēd, lai nesabojājas, un vienīgā ēdēja esmu es, un produktu ir nenormāli daudz. turklāt tādi, ko nevar bāzt saldētavā. varētu jau pa taisno mest podā, bet pienākuma apziņa liek to vispirms izlaist caur sevi.
līdzīgi bija pērn - pēc katras nedēļas nogales 3 dienas bija jāēd omiņa ražojumi. pamazām sapratu, ka sanāk, ka es visu nedēļu ēdu vienu un to pašu ēdienu un tas saucas ēdiena atliekas. nu tur litrs ar gardo gaļas mērci un tamlīdzīgi. tad sāku pamazām to visu likt saldētavā un izbarot tēviņiem pie vajadzības.
pamazām atmirst jebkāda sajūta par normālu kuņģa darbību. tās bērnu desiņas arī ir baigi riebīgas, bērni neēd, tā ka izrauju no iepakojuma un riju ar aso ketčupu.
šonakt sapņoju, ka esmu kļuvusi ievērojami un bezcerīgi resna, un visi apkārtējie uz to norāda. laikam būšu arī, jo jūtos kā rīšanas mašīna.
nez, kā jūtas omiņa ikdienas ģimenes locekļi, kas šādi tiek baroti ikdienā.
es arī vairs nejūtos spējīga kaut ko mainīt. jaudāju tikai aizvilkties uz virtuvi un kaut ko norīt.
nu, zināma izsūtījuma sajūta (esmu te ar abiem sīčiem, laulenim vēl darbs) droši vien arī uzkurbulē rīšanu.
vienmēr var atrast vainīgo.
nu jā, un vēl mazmurkšķa dzimšanas dienas (5) pārpalikumi. |
|