| mazmurkšķa un mazzaķa hronikas - durvis un uzbrauktuves |
26. Okt 2011|12:54 |
mazmurkšķa vājība 1.5 - 2 gadu vecumā bija uzbraukutves un jebkādas slīpas virsmas. pa tām viņa stundām staigāja turp un atpakaļ. kad aizbraucām uz tenerifi (1 gada un 8 mēnešu vecumā, tik daudz pašlaik ir mazzaķim), viņa katru dienu vismaz pāris stundas pavadīja staigājot pa slīpām virsmām rotaļlaukumos (tur bija labi rotaļlaukumi un katrā bija kāds slīpas grīdas gabals) vai arī uz ratiņu nobrauktuves viesnīcā. visumā viņa labi pavadīja laiku un pēc siltajās zemēs pavadītās nedēļas bija krietni pieņēmusies spēkā.
mm vājība uz nobrauktuvēm vismaz bija saprotama, jo tāda staigāšana skaitās sīčiem ļoti attīstoša (pēc Domana). savukārt mazzaķa vājību uz durvīm nesaprotu. jebkādas iestādes apmeklējums kļūst sarežģīts, jo viņš iesprūst durvīs. vienalga vai tās ir vaļā vai pašam jāver. autoostā viņš 20 minūtes staigāja iekšā un ārā pa tām durvīm, kur iet uz piestātnēm; tās bija fiksētas vaļā. viņš bieži krita, jo kāja aizķērās aiz paklāja. mājai pretī paliels veikals, tur viņš arī pusstundu staigā iekšā un ārā pa iekšdurvīm; ārdurvis ir viņam par smagu. netālu no mājas ir izpilddirekcija, pie tās ir lieliska uzbrauktuve, kas tā patika mazmurkšķim. mazzaķis atkal nokaras uz durvīm un sargs nāk prasīt ko tad mums vajag.
tīrais negals ir čiekurkalna tirgū, jo tur ir daudz durvju. pusstunda pie pirmajām (automātiskās), 20 minūtas pie otrajām. ja paņemu bērnu un nesu prom, viņš kliegdams šļūk gar zemi kā bezkaulu cālis un ilgi kliedz. kad nu viņu kliedzošu esmu aiznesusi uz man interesējošo gaļas nodaļu, viņš ķeras pie turienes durvīm, kas ir manuāli virināmas. iekšā ārā iekšā ārā desmitiem un simtiem reižu, durvis pašauras, visādi resni cilvēki netiek garām vai arī grib vērt durvis ātrāk nekā viņš to dara.
tā tā dzīve paiet. |
|