| zsvētki un lapsa un lācis |
[18. Dec 2012|07:37] |
nupat sīčiem bija ziemassvētki bērnu dārzā. katrs dabūja lielu paku ar konfektēm, un paka bija tik cieši aiztaisīta, ka nācās nest uz māju. ātrāk, ātrāk, viņi mani steidzināja, un pa ceļam negribēja nevienā veikalā. tālāk mums mājās bija kā grāmatā par pepiju garzeķi - sīči ēda un es palīdzēju attaisīt papīrīšus. it īpaši čupačupsiem ir uzlikta kaut kāda parentālā kontrole - ar plikām rokām viņus nemaz nevar attaisīt. mazzaķis apbrīnoja katru konfekti un sauca mani skatīties. vispār viņi dzīvo bezkonfekšu režīmā, tāpēc tā priecājās. secinājums - lai iepriecinātu cilvēku ar kaut ko, vajag viņam nevis dot, bet nedot.
kamēr zsvētku pasākumā es vēroju mazmurkšķi un salaveča izdarības, mazzaķis (2.10) sēdēja man klēpī un pētīja savu paciņu. kādubrīd pievērsos viņam un ieklausījos, ko viņš tur saka. viņš vilka ar pirkstu pa paciņa ieliktās sīkgrāmatas vāku un stāstīja: un lācis. lapsa un.
tur tiešām ir rakstīts "lapsa un lācis", un minētie dzīvnieki nav īpaši uzskatāmi uzzīmēti, jo tur ir vēl daudz kas cits. kopš kāda laika tiešām izskatās, ka viņš tā kā sāk lasīt. daudzus vārdus viņš pazīst vai min pēc izskata, bet trīsburtu vārdus izlasa. piemēram, iepriekš neredzētā tekstā izlasa vārdu "big". un visādus "oi". tas sākās pirms mēneša, kad viņš bilžu lapā uz vārdu "ērģeles" sacīja "ēģiptes".
tas viss ir komplektā ar to, ka viņš nerunā diez cik labi. nu, īsus teikumus ar nepareizu gramatiku. mjā, tas tiešām ir ērmots liktenis - dabūt mani par muteri.
nesen viņš sēdēja uz poda un sacīja: ikakāju. tīs. kakas.
- vai, cik labi. tagad nospied ūdeni.
- udeni. tīs. kakām. |
|
|