| 9. maijs |
[10. Maijs 2012|08:46] |
vakar ar famīliju braucu garām uzvaras parkam, kur dažādos virzienos gāja pavasarīgi tērpti ļaudis ar ziediem un karodziņiem. etot ģeņ pobedī, iedziedājās laulenis. eto radosķ so sļezami na glazah, pati sev par izbrīnu dziedāju tālāk, kad viņš apklusa. izrādās, mēs abi zinājām vārdus, 25 gadi tos nebija dzēsuši no atmiņas. jutāmies tik vienoti savā sakārņu noslēpumā. varbūt vēl pēc dažiem gadu desmitiem krievu dziesmas dziedāt kļūs stilīgi, tāpat kā somiem ir stilīgi dziedāt vecas krievu dziesmas; vienā somu un zviedru tusiņā tie bija varen lepni, kas prata nodziedāt oči čornije.
es domāju, krieviem tie sen nav uzvaras svētki. neba nu viņiem to sociālisma uzvaru ļoti vajag. drīzāk viņi svin to, ka viņi ir krievi, ka viņi vai viņu senči ir no Krievijas un ka viņi var justies vienoti ar citiem Latvijas krieviem. tāpēc viņi uz šiem svētkiem stiepj bērnus un liek viņiem rokās karodziņus - lai viņi arī justu vienotību ar tiem, kas palēnām integrējas.
atceros, Zviedrijas latviešiem galvenie kopā svinamie svētki bija 18. novembris. ne jau tāpēc, ka viņi gribētu braukt uz Latviju atpakaļ un ne jau tāpēc, ka viņi gaidītu, ka Latvija beidzot okopēs Zviedriju. par Latviju viņi runāja maz un galvenokārt lai kritizētu tur notiekošo. toties viņi ar prieku aicināja savā vidū visus jaunpienācējus un visu noskaidroja par viņiem, un drīzāk svinēja to, ka ir atšķirīgi no zviedriem, ka viņiem ir saikne ar citu zemi, ka viņiem ir no citiem atšķirīga personiskā dzīve, ka viņi prot tādu valodu, un gribēja savu atšķirību un bagātību saglabāt pēc iespējas ilgāk.
lai jau cilvēki svin un lai pasaulē vairojas prieks. |
|
|