turpinot jojo tēmu "kam tic bērnībā".

es neticēju nekam. biju pamanījusi, ka pieaugušie stāsta pasakas, kur dzīvnieki sarunājas un runā cilvēku valodā un tamlīdzīgi. protams, es zināju, ka tā nemaz nav resp tās ir pasakas. tāpat pieaugušie stāstīja un rādīja bildēs, ka ir visādi citādi dzīvnieki, ka ir ziloņi un žirafes, un savanna. viņi stāstīja, ka ir bijis karš. to es automātiski pieskaitīju pie pasakām, un neticēju tāpat kā cilvēku drēbēs tērptiem zaķiem.

piecu gadu vecumā mani aizveda uz rīgas zoo. atceros vien, ka tur bija zilonis. viņš bija tik liels, ka viņu varēja redzēt pāri žogam, un sev uz muguras viņš bija uzlicis lielu siena kaudzi. nu jā, tad es uzzināju, ka dažreiz pieaugušie arī nemānās. tas bija tās ievērojams notikums. attiecīgi bija jāpieņem, ka ir arī žirafes un savanna, un ka ir bijis karš.

protams, tas netraucēja mani turpināt neticēt salavečiem. kad man bija 3 vai 4 gadi, jaungada naktī atnāca par salaveci pārģērbies kaimiņš un runāja visādu sviestu. bet pēc balss taču varēja pazīt. es aizlīdu aiz krāsns un apčurājos. gadu vēlāk atkal šitā pati izrāde; vecākais brālis apzinīgi izpildīja skaņdarbus, bet es činkstēju "tā taču kaimiņiene".

pieaugušajiem vienkārši ir hobijs mānīt bērnus. ja viņi tikpat rupji mānītu viens otru, tad vēl varētu iekļauties šajā spēlītē.