| mm runaa |
[1. Apr 2009|09:52] |
spēlējam kukū, un lelde pēkšņi mani nevar atrast.
dzirdu, kā viņa blakus istabā runā.
mamma! kur ir? pazuda! mekēt!
viņa nerunā garus teikumus un neliek kopā vairāk par diviem vārdiem, ja neskaita "re kur ir", kas priekš viņas varbūt ir viens vārds. bet mani sajūsmina tas, kā viņa runā vienos kīvordos. ne mazākās liekvārdības. katrai situācijai un vajadzībai viņa atrod tieši vienu un absolūtu vārdu. piem., ja viņa kaut ko grib, tad saka "īdūšu", bet kad staigā pa nestabilu vietu, tad saka "turīs".
vakar braucām ar mašīnu un sencim gadījās tā pamatīgi sakratīt. uzmanīgi! teica mm. (uznīgi.) šādā situācijā es to vārdu neesmu lietojusi.
tad vēl, viņai ir deminutīvu pariods, un visam viņa mēģina piekabināt pamazināmo frmu, arī tādiem vārdiem, kam es to neesmu teikusi. piem., iedodu šai puravu, viņa saka puravininis.
vēl ir tā, ka ļaudis domā, ka lelde nerunā. viņa nebaidās no sabiedrības, nekautrējas un nemulst. bet nonākusi svešos ļaužos viņa vēro situāciju un diezgan klusē. pat aiznes kādam lielajam mantiņu, bet neko nesaka. dažs mazāktrunātājs uzreiz sauc kaut kādus vārdus, un tad dzirdu, ka vecāki saka - meitene, vēl nerunā.
a tā, labi vien ir - varbūt lelde nebūs no tiem, kas pārtrauc pieaugušos, lai uzmāktos ar gudrībām. |
|
|