mm (2.9)

kad mm kaut ko aizrāda, viņa tūlīt saka "man kaut kas sāp! ". tad izvaicājam. vai tev sāp rociņa? jā! vai tev sāp zobiņš? jā! vai tev sāp pleciņš? jā! vai tev sāp mati? jā! šorīt pavaicāju, vai tev sāp kurpīte. viņa teica jā un norādīja uz kreiso kāju un teica, ka tieši šī sāp.

bet tas noteikti ir labāk nekā ar mm brālēnu jāni. kad viņam kaut ko aizrāda, viņš tūlīt nometas rāpus un no visa spēka iesit ar galvu pa grīdu.  protams, tūlīt vecāki ņem bērnu rokās, un no rāšanās režīma pārslēdzas uz citu. i nezinu, kā to varētu pārtraukt, jo, ja vecāki centīsies bērna rīcību ignorēt, viņš pacentīsies sist tik stipri, lai tomēr ignorēt nevarētu. sākumā viņš to galvu sita tā vieglāk, bet nu jau ir tāds blīkšķis, ka visa māja nodreb.

mz

mazzaķim jau divarpus mēneši. ar mazmurkšķi man savulaik nācās staigāt uz vingrošanu un masāzām - ne tāpēc, ka kaut kas kaitētu, bet tāpēc, ka viņa visu darīja bišķi vēlāk nekā pārējie. bišķi vēlāk sāka turēt galvu, rāpot, staigāt. tā saucamais tonuss arī bija.

tad nu pēc domana grāmatas izlasīšanas un lai nebūtu jāstiepj bērns uz vingrošanām (kas vispār bija foršs tusiņš), bērnu no dzimšanas lieku uz vēdera. rezultātā bērns jau no pusotra mēneša (precīzi neatceros) tur galvu stutējoties uz rokām, un jau veic rāpošanas mēģinājumus. ja sākumā bija tā saucamais tonuss (ko mūsu ārsti atrod 95% zīdaiņu), tad dzīvojoties uz vēdera tas ir izvingrojies ārā. aizvakar atrādīju ķirurgam un neirologam, neviens neatrada kur piesieties. uff.

vēl mz dabūs skatīties uz infant stimulation cards, dabū ballance program un grasp training.

kopš pagājušās nedēļas mz aizvien biežāk smaida. smaids viņam tāds sazvērniecisks, un tad gribas darīt nezinko, lai tikai viņš pasmaidītu vēl.

mz nelīdzinās nevienam no saviem vecākiem, bet ir līdzīgs manam brālim, kurš laikam savukārt ir atsities manā mātes puses vectētiņā, kuru neatceros. tā nu dažreiz mz saucu par veco adāviču (šis uzvārds lv vairs ir atrodams tikai vienā eksemplārā un tam nav lemts vairoties). mz arī izskatās kā senas gudrības turētājs. tā izskatās visi jaundzimušie. varbūt atceras iepriekšējās dzīves un bļauj tāpēc, ka nevar neko izdarīt - rokas un rumpis neklausa.

mm

kādudien mainu mazzaķim pampi. mm piesēžas blakus un vīzdegunīgi saka: "mums te ir viens kakātājs!". (teiciens nāk no dārziņa.)

pirms mz dzimšanas es izlasīju visus brāļu un māsu stāstus no cāļa.lv. īpaši atmiņā palikuši divi. vienā septiņgadnieks aizgāja ciemos pie mātes uz dzemdību namu un apēda visas viņai nestās karbonādes. tikai 20 gadu vecumā atzinās, ka cerējis, ka tad mātei tad nebūs piens un māsiņa nomirs. otrajā stāstā māte uz kādu laiku atstāj pliku brālīti vienu un drīz sadzird baigo brēku. lielajai māsai ir rokā šķēres (no plastmasas taisītās, tās der tikai papīra griešanai). izrādās, viņa ievērojusi, ka brālītim ir kaut kāda lieka detaļa, un izpalīdzīgi nolēmusi situāciju labot (nekas slikts vēl nebija noticis). es nu tā kā cenšos, lai dižas greizsirdības nebūtu. visas detaļas izrādīju pirmajā vakarā. bet kaut kā emocionāli nokaujoši tas ir, ar vienu bērnu uz rokām censties pievērsties otram. rezultātā netiek ne vienam, ne otram. par laimi, mm beidzot ticis vaļā no bronhīta un tagad var tusēt ar vienaudžiem.

mm

vispār mani satriec, cik lielu mīlestību mm pauž pret mani.

"esneticukamanimīl parkoparkoparkovar mani mīlēt".