|
ir viens tāds dīvains žanrs, es nezinu, vai to kāds pēta. tā ir daiļliteratūra, kur vīrietis raksta par sievieti galveno varoni pirmajā personā. atceros trīs tādus gabalus. vienā bija par kādu krievu skolotāju, kas strādāja bērnu namā Sibīrijā daudzus gadus. otrā bija par kādu lietuviešu sekretāri. trešais bija Māra Druvas "vidusskola". lasot pirmajā personā un vēl par sava dzimuma personu apmēram savā vecumā laikam to tekstu tā vairāk izlaiž caur savām iekšām, un ik pa laikam šajos tekstos bija kaut kas, kas radīja tādu dīvainu sajūtu - vīrieša uzskats par to, kā domā sieviete, domu gājiens priekš manis tik neiespējams kā apaļš kvadrāts. nu pilnīgi. it īpaši tajā pirmajā grāmatā, kas bija labāks daiļdarbs nekā pārējie divi.
"vidusskolu", atceros, lasīju kojās. pāris stundās izlasīju, tad draudzene izlasīja. nospriedām, ka, kaut gan sižets skuķiem piemērots, tomēr tādas normālas meitenes jūtas autors nekādi nav spējis parādīt, un kaut kā dikti pa virsu viņam sanācis.
tad pie grāmatas lasīšanas ķērās istabas biedrenes no pedagogu grupas. viņas lasīja un lasīja, katra vismaz nedēļu, kamēr izlasīja. tad nāca barā un apsprieda. "viņa tur visu laiku kaut ko domā, tad atkal domā. laikam jau ir tādas meitenes, kas visu laiku kaut ko domā un jūt."
|