kihelkonna

vītolu mājiņa atkal nav ieaugusi. jau otro gadu cenšos ieaudzēt šitādu (lapas un zari  visu laiku aug klāt), bet atkal tūlīt pēc iebakstīšanas sākās mēnesi ilgs sausums, un viss nomirīja.

nākamgad jāstāda nevis aprīlī un jaukā laiciņā, bet martā un slapjdraņķī.

vispār būtu garš saraksts ar to, kas nomirījis. pēcziemas salnās nosala pārziemojušās lauvmutītes, ģipsene, dzeltenpuķītes (aizmirsu vārdu) un anemones. viena plūme beigta pavisam, persikam daži sīkzari dzīvi. ģipseni (jeb plīvurpuķi) un anemones ļoti apraudu, viņu vietu vēl neaizstādu un ceru, ka ja nu atdzīvojas.

mazmurkšķa bērnudārzs pašlaik izpaužas kā bronhīts. pieradusi, ka mm nekad neslimo, es tās bd dabūtās iesnas vēl ilgi neņēmu galvā, ar jau iesnainu bērnu atļāvos vēl visādus potenciāli saaukstējošus pasākumus, un tagad nu varu nožēlot. bērnu slimības man ir pilnīgi neapgūta lieta; līdz šim mm vispār nav slimojis, ja neskaita 2reiz iesnas, kas ilga pusi dienas.

tagad es arī zinu, ar ko privātais dārziņš atšķiras no valsts dārziņa. valsts dārziņā iesnainus bērnus sūta mājās, kā rezultātā grupiņā ir 2reiz mazāk bērnu nekā sarakstā. privātajā - sākumā mm bija vienīgais bērns ar sausu degunu. visiem bija tādas kārtīgas lāstekas. pirmajās dienās, kad es arī biju klāt, dažkārt arī es slaucīju tiem bērniem degunus, kad redzēju, ka puņķis stiepjas un tūlīt nopilēs uz grāmatas. šitādā kompānijā arī nevar atgriezties tūlīt pēc slimošanas, jo vēl neatkopusies imunitāte netiks galā.

svētdienas vakarā apstādīju nogāzi, putni klaigāja visās iespējamās balsīs. piecos no rīta virs dīķa bija liela migla, tāda kā agrāk, putni visādi, un pa vidu bungoja dzilnas. dzilnu bungošanu varēja pat istabā, gultā dzirdēt. vispār jau kaut kā baigi skaisti. kādreiz es tur aiz laimes baigi izpaustos, klimstu, vāļātos, dirnētu, saltu, un ko tik vēl ne. tagad sajūta kā skatoties uz kaut ko kādreiz ļoti dārgu. ķipa nu i nafig. lakstīgalas atradūšās. es vairs neprotu priecāties par sev svarīgām lietām. bet par to citreiz.