mana lielākā problēma ir tā ka par daudz domāju. tagad arī. es kārtoju istabu un atradu lapas par visiem mums - 10. izlaiduma komerčiem. mani kārtējo reizi pārņem skumjas par to, kas aizgājis. man šķiet, ka es labprāt vienmēr būtu vidusskolniece, nevis tāpēc, ka tas laiks būtu ideāls, bet tāpēc, ka tad viss ir iespējams, nekas nav nokavēts... tagad es sāku justies reizēm nederīga, reizēm izkritusi no laika, mazliet vecmodīga un šodien man šķiet, ka dzīvoju stikla burkā. mana izpratne par lietām ir nereāla(daži teiks - vienkārši idealizēts skatu punkts uz visu). es gribu ticēt tādai mīlestībai kā skaistākajos stāstos un amerikāņu filmās, bet man laikam jāsāk saprast kāda ir dzīve, mīlestība, cilvēki patiesībā. man šķiet man būtu jāatņem visi informācijas avoti izņemot cilvēkus(grāmatas, televizors, internets, žurnāli), lai es necenstos ieraudzīt pasauli citu acīm, bet savējām un saprast, ka neviens jau nekad tā īsti nepasaka visu tā kā ir un dzīvi jau laikam nemaz nevar aprakstīt vārdiem... nu teiksim es pati saku, ka man ir maza pierdze attiecībās, bet kas slēpjas zem šiem vārdiem es neteikšu, es pat labākajai draudzenei nepateiktu, es noklusētu, es izvairītos...
jā, mana prodlēma ir tā ka par daudz domāju un nedzīvoju realitātē. kaut vai šie vārdi no mana raksturojuma vidusskolā: "ļoti jūtīga, svarīga apkārtējo mīlestība, jo pati to daudz dod citiem." /varbūt es dodu tikai tāpēc, ka ceru saņemt?/ "Izpalīdzīga. no rīta visus samīļo." /tas patiesi ir tālu no realitātes - censties samīļot visu pasauli(arī tos, kas mani nemīļo) un saņemt atpakaļ mīļumu, kas arī ir apskāviena mērķis/ "ļoti centīga, aktīva. ātri zaudē savaldīšanos. atiecībās ar citiem meklē mīļumu." /jā, dominē tas, ka meklēju mīļumu(varbūt mīlestību?), kaut gan ģimene un draugi man to sniedz pārpārēm...dīvaini. kā gan man vēl trūkst?/ mans draugs par mani raksta: "dažreiz uzvedas kā histēriķe, bet labs cilvēks." /ko lai saka, tikai to, ka gribu(!) būt laba, bet regulāri "noraujos" un dažreiz šķiet, ka balansēju uz neprāta robežas.../

lai, ko es teiktu, lai kā es izliktos, es tomēr nevaru noliegt pati sev, ka dievinu ziedus un saņemt ziedus... žēl tikai, ka tik reti sanāk. ģimene jau nekad nedāvinās, jo tā ir "baigā naudas izšķiešana" un "ko gan par to naudu nevar nopirkt", bet reizēm tā gribas saņemt skaistu rozi vai narcisi vai kaut vai suņuburkšķu pušķi... šodien visu dienu galvu reibināja Andas dāvinātie ziedi un t;ada kā [dežavu] sajūta, kaut kas jau bijis (varbūt smaržas dēl, bet varbū ne)
mājupceļā nabaga zieds galīgi nosala un man kļuva skumji par visām novītušajām puķēm un es cerēju, ka tās devēseli paņems eņģeluis kopā ar kārtējo alvas zaldātiņa sirdi, kas sadegs šonakt vai rītnakt...
ar nosalušo ziedu es ieritinājos tēta mašīnā un mēģināju negulēt un patērzēt. sarunas kā viļņi gan bēga no mums, gan raisījās strauji uz priekšu kā paisumā, draudot kļūt pārāk drošām un atklātām, bet tētim es nekad nevaru pateikt visu, lai gan ļoti mīļoju, kāpēc?
diena nogurdinājusi mani ar savu uzbudinošo pārpilnību ar solījumiem par visu(dzīvi, zināšanām, nākotni, sapratni un mācēšanu peldēt dažādās nozarēs, ne tikai ģeomātikā un augsnes zinātnē, bet dzīves jūrā vispār...)
šobrīd miegs man ir ielīdi ausīs un es vairs nedziru savas nemierīgās asinis mutuļojam, acis pilnas miega pūku un nekas vairs nav skaidri saskatāms un nekas nav neapsrtīdams, rokas un kājas pielijušas miega salduma un smaguyma un liec mani klāt ie tagadnes un neļauj lidot... bet tikai mazliet vispār es varētu sasparoties un skriet un ķert, bet miegs arī domas saņēmis un stāsta par mīkstiem palagiem un mieru un es piekrītu
arlabunakti!

rīt uz skolu! pakrūtē nedaudz kņud un maliet gribas uz skolu(ne tikai kursabiedru, kas man tīk, dēļ) sajūta gandrīz tāda pati kā pirms mēbeļu pārbīdes dzīvoklī - kaut kas jauns būs...

es nedriikstu njemt C daljaa to ko gribu, jo taa ir5 B dalja... murgs >:( gribu gjeodeeziju C daljaa(l;aikam ieshu taapat klausiities, ja man tagad nedod) bet ja nedod to, ko gribu man janjem kaut kas ko patiesiibaa negribu, bet vajag... >:( shhhhhhausmiigi muljkjiigi!

dievinu manu miiljaako sauliiti Zani!!!!!!!!!!! un visi, kas vinju nepaziist ir DAUDZ zaudeejushi(bet labi vien ir ka nepaziist visi, jo visi tad gripeetu ar vinju draudzeeties un vinjai man neatliktu laika tik cik es gripu...) ljoti miiilu vionju un visus paareejos arii(shodien ir dikti laba diena, jo man ir pats burviigaakais cieminjsh-Zaniite)

šonedēļ tik daudz kas jāpaspēj - jādzer džins(jāpiedzeras, bet tā skaisti, lai pašai un pudeles piedriem prieks), jānodod vesela kaudze grāmatu un tāda pati jāiegūst(baigā nostiepšanās un es nesaprotu vai ir vērts), jāaiziet uz manu mīļo skolu tās svētkos un jācenšas izskatīties pēc iespējas cienīgāk( un protams smaidiņs uzlikts un "jā man ļoti labi un jums?" "jā, sesija tikko beidzās un ..." "paldies, jūs arī burvīgi..." un tamlīdzīgas jēlības),vēl jāsatiek mīļākā draudzene uz pasaules(diez kāpēc viņa mani vēl nav nogalinājusi, ka tik ilgi neeju ciemos??? bet es pati nesaprotu kāpēc neeju, jo šausmīgi ilgojos), jāizdomā vai neiet tomēr kaut kur strādāt(gribas naudu, gribas, jaunas drēbs un auskarus un ... bet vecākus nevar takš izģērbt pavisam plikus, bet kas gan man dos darbu?????), jāizdomā vai neiet uz kojām dzīvot(bet vai atmaksāsies???), jāizguļas par nākamo semestri un beidzot jāiemācās laicīgi iet gulēt (nevis 5 no rīta)... daudz, daudz jāpaspēj izdarīt!

neprasiet, ko es tur dariiju(un, nee, es nejuutos viirietis), bet shitas mani reaali uzjautrinaaja un ieintrigjeeja
http://www.tvnet.lv/men/veseliba/article.php?id=1484
secinaajums viens - ja gribam laimiigus miiljotos - uzbarojam vinjus :D :D :D

Pēc rallija rakstīju savā dienasgrāmatā: "Pagājusi nedēļa kopš esmu mājās no rallija... Un es saprotu, ka esmu ļoti pieķērusies maģistriem, ieķēru sevi pie fantāzijas - es kopā ar viņiem Hibīnos... Man gribētos, lai viņi ir mani kursabiedri!!! Zinu, ka arī manā kursā ir jauki un interesanti cilvēki, arī puiši, bet pēc maģistriem visi viņi šķiet bāli un nepieredzējuši... Nu patiesībā sirgstu ar idealizāciju, cenšos sev atgādināt visu, ko viņi darīja un teica un parādīt, atgādināt sev, ka viņi nemaz nebija ideāli, pat ne tuvu tam, bet sajūtas neklausa saprātam... Un visa tā atgādināšana tikai uzkurina asinis un esmu tikusi līdz tam, ka redzēju sapnī vienu vai vairākus, nezinu, bet tā sajūta, ka tie ir viņi bija skaidra. Patiesībā tam visam ar jūtām un iepatikšanos nav nekāda sakara, man vienkārši viņi piesaista, kā uguns pievelk tauriņu, man gribas būt atkal tuvumā (ak dievs, patiesībā nedrīkst, jo var izveidoties atkarība). Man patika tās sajūtas - pilnas adrenalīna, ko raisīja bailes par visu, kas būtu, ja tiktu pieķerta melos, vai pateiktu ko tādu kas atļautu par daudz vai ... Tas bija neparasti satraucoši un aizraujoši!"
Patiesībā, lai gan pagājis drīz būs mēnesis, vēl arbien jūtos viņu iespaidota. Vēlarvien gribētu apmainīt viņus pret dažiem saviem kursabiedriem... ne jau tikai viņus, bet arī Andiņu, Aivaru, Kaupužu... man viņie iepatikās... pirmdien redzēju Zani un viņa mani pat pazina, jutos tik iepriecināta... Tagad Mārtiņš neatbild uz manu vēstuli, nez kāpēc tā un es jūtos jau štruntīgāk... negribētu mainīt savu 1. ralliju ne pret ko citu, bet man bija un ir nelielas psiholoģiskās pohas, jo no tiem cilv;ekiem jāatgriežas pie citiem (protams, ne sliktākiem) kūtrākiem, kautrīgākiem, nesabiedriskākiem(vai varbūt vnk rallijaa visi taa atveras...?)
heh, nez, pietrūkst man to sajūitu ikdienā, kas bija rallijaa, tagad organizēju pasācienu, cerams izdosies un atkal satikšu tos cilvēkus, lai gan tad noteikti būs atkarība, bet lai - gribu atkarību no ģeogrāfiem!!!!!!