mana lielākā problēma ir tā ka par daudz domāju. tagad arī. es kārtoju istabu un atradu lapas par visiem mums - 10. izlaiduma komerčiem. mani kārtējo reizi pārņem skumjas par to, kas aizgājis. man šķiet, ka es labprāt vienmēr būtu vidusskolniece, nevis tāpēc, ka tas laiks būtu ideāls, bet tāpēc, ka tad viss ir iespējams, nekas nav nokavēts... tagad es sāku justies reizēm nederīga, reizēm izkritusi no laika, mazliet vecmodīga un šodien man šķiet, ka dzīvoju stikla burkā. mana izpratne par lietām ir nereāla(daži teiks - vienkārši idealizēts skatu punkts uz visu). es gribu ticēt tādai mīlestībai kā skaistākajos stāstos un amerikāņu filmās, bet man laikam jāsāk saprast kāda ir dzīve, mīlestība, cilvēki patiesībā. man šķiet man būtu jāatņem visi informācijas avoti izņemot cilvēkus(grāmatas, televizors, internets, žurnāli), lai es necenstos ieraudzīt pasauli citu acīm, bet savējām un saprast, ka neviens jau nekad tā īsti nepasaka visu tā kā ir un dzīvi jau laikam nemaz nevar aprakstīt vārdiem... nu teiksim es pati saku, ka man ir maza pierdze attiecībās, bet kas slēpjas zem šiem vārdiem es neteikšu, es pat labākajai draudzenei nepateiktu, es noklusētu, es izvairītos...
jā, mana prodlēma ir tā ka par daudz domāju un nedzīvoju realitātē. kaut vai šie vārdi no mana raksturojuma vidusskolā: "ļoti jūtīga, svarīga apkārtējo mīlestība, jo pati to daudz dod citiem." /varbūt es dodu tikai tāpēc, ka ceru saņemt?/ "Izpalīdzīga. no rīta visus samīļo." /tas patiesi ir tālu no realitātes - censties samīļot visu pasauli(arī tos, kas mani nemīļo) un saņemt atpakaļ mīļumu, kas arī ir apskāviena mērķis/ "ļoti centīga, aktīva. ātri zaudē savaldīšanos. atiecībās ar citiem meklē mīļumu." /jā, dominē tas, ka meklēju mīļumu(varbūt mīlestību?), kaut gan ģimene un draugi man to sniedz pārpārēm...dīvaini. kā gan man vēl trūkst?/ mans draugs par mani raksta: "dažreiz uzvedas kā histēriķe, bet labs cilvēks." /ko lai saka, tikai to, ka gribu(!) būt laba, bet regulāri "noraujos" un dažreiz šķiet, ka balansēju uz neprāta robežas.../