February 6th, 2006
par visu un neko
lai, ko es teiktu, lai kā es izliktos, es tomēr nevaru noliegt pati sev, ka dievinu ziedus un saņemt ziedus... žēl tikai, ka tik reti sanāk. ģimene jau nekad nedāvinās, jo tā ir "baigā naudas izšķiešana" un "ko gan par to naudu nevar nopirkt", bet reizēm tā gribas saņemt skaistu rozi vai narcisi vai kaut vai suņuburkšķu pušķi... šodien visu dienu galvu reibināja Andas dāvinātie ziedi un t;ada kā [dežavu] sajūta, kaut kas jau bijis (varbūt smaržas dēl, bet varbū ne)
mājupceļā nabaga zieds galīgi nosala un man kļuva skumji par visām novītušajām puķēm un es cerēju, ka tās devēseli paņems eņģeluis kopā ar kārtējo alvas zaldātiņa sirdi, kas sadegs šonakt vai rītnakt...
ar nosalušo ziedu es ieritinājos tēta mašīnā un mēģināju negulēt un patērzēt. sarunas kā viļņi gan bēga no mums, gan raisījās strauji uz priekšu kā paisumā, draudot kļūt pārāk drošām un atklātām, bet tētim es nekad nevaru pateikt visu, lai gan ļoti mīļoju, kāpēc?
diena nogurdinājusi mani ar savu uzbudinošo pārpilnību ar solījumiem par visu(dzīvi, zināšanām, nākotni, sapratni un mācēšanu peldēt dažādās nozarēs, ne tikai ģeomātikā un augsnes zinātnē, bet dzīves jūrā vispār...)
šobrīd miegs man ir ielīdi ausīs un es vairs nedziru savas nemierīgās asinis mutuļojam, acis pilnas miega pūku un nekas vairs nav skaidri saskatāms un nekas nav neapsrtīdams, rokas un kājas pielijušas miega salduma un smaguyma un liec mani klāt ie tagadnes un neļauj lidot... bet tikai mazliet vispār es varētu sasparoties un skriet un ķert, bet miegs arī domas saņēmis un stāsta par mīkstiem palagiem un mieru un es piekrītu
arlabunakti!