Kemune

Pārdomas dienu pirms dzimšanasdienas ir samērā nomāktas. Šis taču man šķiet viens no skaistākajiem laikiem dabā, taču es to pamanu uz minūti, un jau ir jāatgriežas pie domām, kā apmierināt izsalkumu vai atpūtināt acis. Pēdējās nedēļas atgriežos pie kaut kur izlasītas frāzes "ap 30 tu jutīsies tik vecs, kā vēl nekad", vai līdzīgi. Šķiet, kur nu vēl precīzāk. Es jūtu arvien pieaugošu neveselīgu noliegumu un nogurumu. Gandrīz jebkas, ko uzsāku, agri vai vēlu atduras pret milzīgu KĀPĒC. Taču kaut kur aiz tā vēl stāv cilvēks, kurš skatījās pasaulē ar pārsteigtām acīm un patiesi sniedza roku, lai palīdzētu, sakiet taču, ka vēl stāv?

Dzirkstošie divdesmit pieci. Un pats labākais, ka visapkārt bija tādi cilvēki, dzirkstoši, divdesmit pieci. Kad varēja sarunāt pārgājienu vai talku ar desmit cilvēkiem nākamajā nedēļas nogalē.

Es laikam atteicos pamest tos divdesmitpiecus, kamēr draugi pamazām no tā aizslīdēja. Es gluži vienkārši nesaskatīju savu taku, tāpēc atsacījos kaut kur iet. Hei, kur jūs visi tešaties? Precēties, norobežoties? Vēl taču ir tik daudz neatklātā.

Reizē tas varbūt ir bijis visegoistiskākais laiks. Es esmu patiesi mīlēts, taču nožēlojami uz to esmu atbildējis. Saraustīti, pievēršoties un novēršoties. Arī šeit atpakaļceļa vairs nav, taču to ir ļoti, ļoti grūti pieņemt. Taču vai kļūs labāk? Kļūst taču arvien vairāk ieradumu, viedokļu, nepatiku un uzskatu. Es vairs negribu visam pielāgoties. Es sacietēju kā māls, un mani tas biedē. Es jau sen nekontrolēju situāciju, tā kontrolē mani.

Es pazīstu to cilvēku no divdesmit pieci, es nepazīstu šo cilvēku ar trīsdesmit. Tāds sadriskāts un nobružāts.