Kemune

reizēm riebjas, cik sasodīti primitīva un rudimentāra ir mana emocionālā pasaule. piemēram, ja sieviete patīk un laiž klāt, tad uz priekšu. ja nepatīk, tad atpakaļ. ja nelaiž, tad uz vietas un riņķī apkārt. es klīstu svešās teritorijās ar bērna naivumu, un tas palīdz ieraudzīt to, ko neierauga citi, taču nopietni analizēt un sintezēt es neprotu. sajūsminos un aizsapņojos no tā vien, ka kāda ar mani runā. un cik neērti es jūtos emocionāli lādētās problēmsituācijās, es no tām izvairos un bēgu. tāpat kā no piederēšanas un pilnīgas atklāšanās.

man ir aizdomas, ka arī viss pārējais ir tikpat rudimentārs, vienkārši prāts sajūsminās par sarežģītām konstrukcijām, kuras var aprakstīt ar vienkāršām formulām un shēmām, bet ticiet man, tas nav nekas vairāk par krustvārdu mīklu risināšanu vaļasbrīžos.

bāc, kā es gribētu kaut kur justies kā mājās

tā arī es neesmu atradis savu tēvu
un vectētiņu