Kemune

domājot par pagātnes/nākotnes ceļojumiem, manī ir sakrājusies milzīga comfortably numb inerce, jo te ērtajā krēslā tie asociējas ar sviedriem, karstumu, putekļiem, neērtībām, mugursomu un, iespējams, vēl vairākām somām, neziņu, kur reizēm likt laiku, mūždien esi kaut kāds nepaēdis vai tieši otrādi. šķiet, ka nav nekur vērts braukt, neviena vieta īsti neuzrunā, fotografēt noteikti negribēsies (visas klapatas ar fotoaparāta staipīšanu un izskatīšanos pēc tūrista).

pietiek tikai atvērt kādu no ceļojuma albumiem, lai tas pazustu MOMENTĀ.

kas tur krāsu, saules, iespaidu un da vispār - es TIEŠĀM tur esmu bijis? a ko es TE vēl daru?