Kemune

"Piedošanā" man patika, ka gan kara ainas, gan tā laika sadzīve tika tikai ieskicēta, nevis uzspiesta. Maikas, saules cepures, rakstāmmašīnas (skaņas režisoram bonuss). Sākumu bija interesantāk skatīties, jo bija, ko vērot, bet tas ir tikai personīgu iemeslu dēļ - es visbiežāk savos sapņos redzu un izjūtu tieši tādu fundamentālu sajūtu "STULBI... ar to tagad būs jādzīvo, un neko, neko nevarēs labot", kura iestājās filmas vidū un tālāk visa filma uz to vien tikai izvilka. Taču nobeiguma triks ar grāmatas/filmas/stāsts stāstā sajaukšanu izglāba.