Kemune

19. Jūlijs 2007

19. Jūlijs 2007

Add to Memories Tell A Friend
Autobusā atkal sasniedzu to stāvokli, kad pazūd paša izveidotās saites, pasaulīgais trūdu slānis. Piemēram, sajūta, ka jābrauc uz darbu. Ka jāizdara tas un tas vēl. Ne tā, ka pilnīgi pazūd, bet kļūst vienādas, neobligātas. Sajūta tāda, kā paceļoties virs tuvējo koku galiem - pēkšņi tur tālāk ir horizonts. Tu saproti, ka nekas jau nevar beigties un nekas nav tikai no tevis atkarīgs. Pāriet tā iedzimtā draiva sajūta, ka visu pasaules vēsturi var nogrūst uz tavu atbildību. Hei, attopies, Visumam tevi vajag tikai, lai šo sekundi aizpildītu, lai varētu skaitītāju pagriezt uz priekšu. Tāpat kā upē katra ūdens molekula ir vajadzīga, lai arī bez katras no tām varētu iztikt un šķietami nekas nemainītos.
Reizēm šāds stāvoklis beidzas ar ieslīdēšanu miegā. Nesen šādā reizē es ļoti satrūkos. Man likās, ka tā var arī nomirt, un tad vairs nekā nebūs, tikai tāds saldenstaipīgs bezapziņas sīrups. Nekas nenotiks un neko nevarēs novērot, tas mani visvairāk baida.
Tagad man šķiet, ka kādreiz bērnībā mana apziņa bija asāka. Es vienmēr apzinājos sevi, lai arī domāju es varbūt citādā veidā un noteikti zināju mazāk, tomēr skaidri sapratu, ka es turpināšos vienmēr, ar vai bez ķermeņa. Man likās - nu kā es varu beigties, nomirstot. Bet tagad mani biedē tas sīrups, tā sajūta, ieslīgstot bezsamaņā.
Vēl man zūd saikne ar piedzīvoto. Informācijas ir daudz, ļoti daudz, un es, piemēram, neatceros savu braucienu uz Gruziju. Tas ir, es varu ar prātu izdomāt, kas kad notika, bet man nav tās dzīvās sajūsmas un pietvīkuma.
Powered by Sviesta Ciba