Kemune

man ir pēdējās jūdzes problēma. kad esmu kaut kam ļoti tuvu, nu, tik izšķiroši tuvu, ka kaut kas ir jāpabeidz, solis jāsper un miers, mērķis būs sasniegts, es nolūztu. es prātā to soli jau speru, ieraugu rezultātu un man vairs nav spēka un intereses to darīt realitātē. vai drīzāk es to realitāti neizjūtu. savā galvā es visu esmu izdarījis, bet pārējai pasaulei jāpaciešas. lieki teikt, ka darbā tas izteikti traucē. tā esmu rakstījis galvā vēstules cilvēkiem, garas atbildes, kuras tā arī nekad nav nosūtītas.