Kemune

man te iekrājušies putekļi. esmu iegrimis tehniskā jaunradē tā, ka laiks ārpus darba ir maksimāli aizsists, bet par darbu īsti negribas vairs domāt. jo lielāks cikls, jo grūtāk cilvēkam to ieraudzīt. pirms gada bija pavisam citādi, tad vajadzēja apstādināt laiku, lai paceltu galvu un apskatītos, un faktiski pirmo reizi tā pa īstam ieraudzītu, ka ir vasara, kurā var braukt ar velosipēdu uz jūrmalu, ka ir rudens, ka kļavas ir tik dzeltenas kā nevienā monitorā. lai aizbrauktu eiropas tripā, kāptu kalnā, domātu par meitenēm, ietu ar viņām uz kino un rakstītu viņām jūtīgas īsziņas. staigāju pa Barona ielu visā garumā, skumu un nekādai jaunradei nebija iedvesmas, bet šobrīd kuģis pilnās burās tā, ka naktī neizguļos un absolūti nepietiek laika visiem plāniem. un kā lai te saprot, kas no tā visa ir bēgšana.

starp citu, nekas toreiz nesanāca ar meitenēm.