Kemune

bet, piemēram, man traucē novērtēt mūziku tas, ka jāklausās uz austiņām. wild is the wind nedrīkst tā klausīties, tas ir pārāk tuvu. vajag distanci. jā, tātad viss atkal atgriežas pie resīvera un tumbām.

reizēm gadās arī tā, dzert tēju kādā uzpūtīgā vecrīgas iestādījumā (it kā normāli taču, čīzkeiki, latte un panēti brokoļi), atvadīties, iesēsties tramvajā, kas brauc uz depo (kaut kāda lūzeru pazīme), tramvajā dungot wild is the wind (trauslums kā poza), sakrist tantei, kas zem tevis risina krustvārdu mīklas, uz nerviem, mājās nenoaujot apavus, kurus mierīgi varētu arī saukt par botām, uzsildīt cepto vakardienas desu uz pannas, piemetot eirōšopera rīsus (o, gandrīz vai ieskanas latvijas radio-2), sevi nogremdēt milzīgos kontrastos (patiesībā skan Pink Floyd Ummagumma)

rīt atkal uz darbu

viss atrisinājās. skanot Pink Floyd Cymbaline, es sasitu pēdējo glāzi. tagad iešu pēc izmazgātās veļas

veļu arī nebij tik viegli dabūt. nācās parunāt par vispārīgo relativitāti, sagribēt iegūt Einšteina izvedumus ar komentāriem, par lielo sprādzienu un telpas metrikām. kad biju nopelnījis aiziešanu, kaķītis sāka vemt, un, kad jau atvadījies gāju pa kāpnēm lejā, no iekšas atskanēja sauciens, paskaties, ko kaķītis bija apēdis (tiem, kas nesekoja - tā arī neuzzināju)