Kemune

nekas, pacieties, nekas daudz jau nav palicis. drīz pienāks rudens. tad ziema. pienāks pavasaris, tad vasara. un tā vēlreiz. un vēlreiz. vēl kādas četrdesmit vai sešdesmit reizes. un tad es teikšu - čau

un katru reizi uz tiem pašiem grābekļiem. vienmēr noticu, ka dialoga uzsākšana un uzturēšana jau ir kaut kāds lielisks priekšnosacījums, lai tiektos pie tā cilvēka tuvāk un sapņotu par pabučošanos, pailgošanos, papriecāšanos, kopīgu aiztriekšanos uz pasaules malu, ai, vismaz kādam mieram un sajūtai, ka esi vajadzīgs. bet nē, izrādās, ka tā tas ir tikai man. laikam pastāv kaut kādi kodi, kurus es vienkārši nezinu un nesaprotu. kā kaut ko vairāk par parunāt, nē, paldies, lūdzu, redz kur ir stikla siena, dauzies tajā. sasodītais intraverts

nomācoši, ka šajā sabiedrībā, lai kaut ko vispār dabūtu vai pietuvotos, ir jāspēlē lomas. a es neko negribu spēlēt