tas, kas manu būtību noved vienkārši līdz ekstāzei, ir kāda teorija, kura no pavisam minimāliem pieņēmumiem uzbūvē milzīgu sistēmu, no kuras esošais neizskaidrojamais un vienkārši pieņemamais pēkšņi izriet kā tāda blaknīte. nu, tipa, kā no pieņēmuma, ka gaismas ātrums ir konstants izriet visi tie joki ar masas palielināšanos un laika palēnināšanos, nevis otrādi.