Kemune

bišk šanc un tas i maniš

pretēji Harija Potera pasaulei, mana pasaule neatrodas pastāvīgā saspringumā mūžam mainīgo apstākļu un jauno nepatikšanu dēļ, bet gan lēmumu un diplomātijas saspringumā

mūzika esencē esot sasprindzinājuma-atrisinājuma kustība, bet fotogrāfija esot filtrēts mirklis

well, mana dzīve ir vienas fotogrāfijas un īsi skaņu ieraksti

vadi dzied Atgāzenes stacijā, uzkrītot sniega pārslām

sastrēgums izskatās kā balta upe no augšas, braucot pāri vilcienā, kā tās izsmērēto mašīnu straumju fotogrāfijas, taču šeit tās visas stāv

Istaba, gribētos tur tagad ar viņu. bet nē, viņa ir pilsētā A, varbūt viņa? nē, viņa ir pilsētā V. ak, un viņa ir valstī X. viņu nevar sazvanīt. viņš, viņš un viņa ir pilsētā P. visi aizbraukuši

pizģec, es nezinu, ko es gribu, zajebala teica meitene Rimi, pati laikam neapjauzdama, cik trāpīgi viņa to par visiem

bet snieg, slapji snieg gan, taču es eju laimīgs, tiesa, ne pilnībā, un tieši tas ir most satisfactory, man šķiet