Kemune

pēkšņi sajutu zāli. te, purvciemā, tā nemitējas, meklē vertikāli un atgūst nomīdītās takas, aizdiedzē pagātni ciet. kamēr vēl kaut kur ir velēna, sakņu tīkls.

rimi mums pārdod bērzu sulas, un es dungoju dziesmusvētku repertuāru rakstainu lakatiņu ap kaklu. un tev, igauniet, ir tie strīpainie lindraki, un arī tev, lietuviet, ir vainadziņš. tas mirklis, kurā sareibst galva no plīvošiem svārkiem un skaņām balsīm, ir labi izturēts un nepārvilkts. pašu gribēts.