Kemune

ziniet, man tiešām vajag pārrasties

pēkšņi sāka likties, ka cilvēki slēpj aiz muguras skabargas kundzi ar tādu asumu apmēram ļoti garšs
un tad es no viņiem baidos, un tad es pie viņiem gribu

jā, vēl, sakiet taču, ka tas ir blēņas, es vakar saliecos puslotusa pozā un neko vairāk par sāpošām locītavām neieguvu, sakiet, un varbūt es strīdēšos pretī

es nenoturējos. pa durvīm laukā, iekšpagalmā, ārā slidenos saules staros, parkā šūpoles tukšas vēl šūpojas, un tie skrējēji tik tin neredzamu kaut ko ap parku, un manī kaut kāda duma sazvērestība, es ieslidinu roku kabatā, un tur ir tās vibrējošās metāla plāksnītes, mans satraukums. un tad garām tam vecajam dermantīna dīvānam, kas izlikts uz ielas un salijis, tur es varētu jūs aicināt. es jau neko nemāku bez shēmām, man visu vajag saprast, bet tomēr nenoturējos, man likās, ka būtu forši, ja es varētu tā puiciski šļūkāt pa zemajiem saules stariem un vibrēt tās plāksnītes, un suņi mani varbūt pavadītu vai vismaz strazdi nebēgtu, bērni paceltu acis (nepacēla, bija aizņemti ar suņa glaudīšanu), sievas paceltu acis (dažas pacēla izbrīnā), un mēs tur tajā dīvānā varbūt sēdētu un justos labi. bet es jau nemāku tās ermoņikas pūst, ko man tagad ar viņām?

ja nu kāds mani vēlas dabūt pie jūras, padodiet ziņu