![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Autobuss slīd pa tumšu tuneli mežā. Galā gaisma, zinātāji apgalvo, ka robeža. Latvieši savāc pases, pēc brīža atdod. Braucam tālāk un domājam, cik liela būs Nobīde Laikā. Visus iedzen būdiņā, kur milicis tādā kā tribīnē apstrādā pēc kārtas. Pēc robežpunkta izskata vērtējam NL=-5 gadi. Miliču cepures nezkāpēc liec justies neomulīgi. Kad visi veiksmīgi tikuši cauri, ceļš turpinās un vērtējam, ka NL vajadzētu palielināties, tuvojoties Minskai.
Minskas autoostā cilvēki kaut ko gaida. Sajūta vēl neomulīgāka, it kā viņi glabātu kādu klusu sazvērestību. Bet varbūt to pastiprina 7-no-rīta-efekts. 8 joslu ielai, pa kuru atbraucām, autoostas izmērs ir pilnīgi nepiemērots. Pie sienas autosatiksmes karte, kartē visi autoceļi beidzas īsi pirms robežas.
Blakus ir dzelzceļa stacija. Laikam jau spodrinot dzelzsceļnieku simbolu, tā ir milzīga, taču nepārvērsta par iepirkšanās centru. Sāku pievērst uzmanību krāsām.
Pilsētas apgaitā ievērojam tikai dažus pārtikas veikalus. Apmeklējot pirmo gastronomu, secinu, ka nozīme šeit ir ne tikai krāsām, bet arī smaržām. Katrā vietā te ir sava smarža un mūsu deguniem nebūt ne patīkamākā.
Universitātes ēka ir milzīga. Tai pretī vēl milzīgāka parlamenta ēka. Parlamenta ēkas logi ir šauri, augsti un dziļi akmens sienās. Universitātes iekšējā apdare no marmora, taču tā sagaidāmo skaistuma efektu kaut kas sabojā (varbūt gaismas trūkums?), un tas šķiet nespodrs.
Viscaur ir manāma Gaišzilā un Oranžā krāsa. Nevis vienkārši zilā, bet padomju Gaišzilā (un arī Oranžā un Gaišsarkanā), kuru Rīgā tik pierasts vairs neredzēt. Universitātes telpās uzturoties, NL sasniedz nepatīkamo 10 un vairāk gadu atzīmi.
Secinām, ka ietvju platums ir piemērots tankam. Ielas visur ir vismaz ar 6 joslām, un to tik pierastā pārskriešana nenāk ne prātā. Šim nolūkam visur ir tuneļi vai gājēju pārejas.
Padomju atribūtika šķiet vienkārši atstāta savā vaļā, un tai netiek pievērsta īpaša uzmanība, ne cildināta, ne pelta. Tā vienkārši vēl ir, neona medaļas ar zvaigzni karājas virs galvenās ielas, pie universālveikala redzams sienas zīmējums ar dzelzsceļu, tankiem, karotājiem u.c. nepieciešamajiem atribūtiem.
Universitātes pagalmā būris, kurā kaut kas pārvietojas. Kaut kas daudz un maziņš. Izrādās, vāveres. Pamanījušas mūs, tās kļūst vēl dzīvīgākas, skrien pa sienu uz augšu un leju, spīdinādamas baltos vēderus. Būrī ir arī rats, kurā sparīgi skrien viena vāvere. Satraucamies jau, kā šī tiks ārā no apburtā loka, taču vēlāk redzam, ka šī burvestība nespēj vāveres ilgi noturēt, un vienā brīdī tā viegli izlec no rata, lai vēlāk tikpat viegli tajā atgrieztos. Vāveres veikli lēkā no koka uz koku, no koka uz būra sienu un otrādi. Apbrīnojami.
Minskas autoostā cilvēki kaut ko gaida. Sajūta vēl neomulīgāka, it kā viņi glabātu kādu klusu sazvērestību. Bet varbūt to pastiprina 7-no-rīta-efekts. 8 joslu ielai, pa kuru atbraucām, autoostas izmērs ir pilnīgi nepiemērots. Pie sienas autosatiksmes karte, kartē visi autoceļi beidzas īsi pirms robežas.
Blakus ir dzelzceļa stacija. Laikam jau spodrinot dzelzsceļnieku simbolu, tā ir milzīga, taču nepārvērsta par iepirkšanās centru. Sāku pievērst uzmanību krāsām.
Pilsētas apgaitā ievērojam tikai dažus pārtikas veikalus. Apmeklējot pirmo gastronomu, secinu, ka nozīme šeit ir ne tikai krāsām, bet arī smaržām. Katrā vietā te ir sava smarža un mūsu deguniem nebūt ne patīkamākā.
Universitātes ēka ir milzīga. Tai pretī vēl milzīgāka parlamenta ēka. Parlamenta ēkas logi ir šauri, augsti un dziļi akmens sienās. Universitātes iekšējā apdare no marmora, taču tā sagaidāmo skaistuma efektu kaut kas sabojā (varbūt gaismas trūkums?), un tas šķiet nespodrs.
Viscaur ir manāma Gaišzilā un Oranžā krāsa. Nevis vienkārši zilā, bet padomju Gaišzilā (un arī Oranžā un Gaišsarkanā), kuru Rīgā tik pierasts vairs neredzēt. Universitātes telpās uzturoties, NL sasniedz nepatīkamo 10 un vairāk gadu atzīmi.
Secinām, ka ietvju platums ir piemērots tankam. Ielas visur ir vismaz ar 6 joslām, un to tik pierastā pārskriešana nenāk ne prātā. Šim nolūkam visur ir tuneļi vai gājēju pārejas.
Padomju atribūtika šķiet vienkārši atstāta savā vaļā, un tai netiek pievērsta īpaša uzmanība, ne cildināta, ne pelta. Tā vienkārši vēl ir, neona medaļas ar zvaigzni karājas virs galvenās ielas, pie universālveikala redzams sienas zīmējums ar dzelzsceļu, tankiem, karotājiem u.c. nepieciešamajiem atribūtiem.
Universitātes pagalmā būris, kurā kaut kas pārvietojas. Kaut kas daudz un maziņš. Izrādās, vāveres. Pamanījušas mūs, tās kļūst vēl dzīvīgākas, skrien pa sienu uz augšu un leju, spīdinādamas baltos vēderus. Būrī ir arī rats, kurā sparīgi skrien viena vāvere. Satraucamies jau, kā šī tiks ārā no apburtā loka, taču vēlāk redzam, ka šī burvestība nespēj vāveres ilgi noturēt, un vienā brīdī tā viegli izlec no rata, lai vēlāk tikpat viegli tajā atgrieztos. Vāveres veikli lēkā no koka uz koku, no koka uz būra sienu un otrādi. Apbrīnojami.