Kemune

Ziemeļmeita dāvāja man skaistu sapni. Pat vairākus. Ar draugiem ēdām kaut kādā jaunā iestādījumā. Viena no pārdevējām nemaz tāda negribēja būt un pēc brīža jau viņa mums piebiedrojās, kad pametām publisko vietu. Draugi kaut kādā brīdī pazuda un izstaigājām pusrīgu ar viņu.
Vēl bija sapnis par to, ka es braukšu uz Ameriku. Tiek organizēta kaut kāda braukšana, Amerikas vēstniecība vai kas vēl ne organizē jaunu cilvēku plūsmu uz Ameriku. Tur bija kaut kas noticis vai grasījās notikt, un viņiem vajadzēja cilvēkus, kas uz to paskatīsies savām acīm. Cilvēkus atlasīja pēc acīm, pēc slavenības, sazin pēc kā. Un mani atlasīja, ieskaitīja. Es biju neizsakāmi saviļņots un apstulbis, ka jau trešdien jābrauc prom.
Patiesībā otrais laikam bija reflekts par to, ka drīz patiešām jābrauc uz Baltkrieviju. Un mani atlasīja :)

absolūta antiproduktivitāte.
dziļa bedre, tumsā skatiens augšup, kāpēc nenāk?
neraksta, nezvana, nepiebiksta
ne raksta, ne zvana, ne viena paša
biksta

drīz beigsies pārtika, ko tad?

Ja jau jūs te staigājat klusi, tad esiet noderīgi un pastāstiet, kur Rīgā var dabūt Cous-cous (kuskusa) izstrādājumu.

Atkal cilvēki failo saprast, ka mani nevajag tirdīt. Kā tad vispār klājas jautājums spēj mani aizbaidīt un nocietināt vienā mirklī. Kāpēc nevarētu ieklausīties? Savu sāpi es iznēsāju viens. Un ir ļoti, ļoti vientuļi to darīt. Kāpēc nemāk cilvēki iet līdzās?

jūs te šodien nestaigājat. pat klusi ne.