Uznāca skumjas. Nobirdināju pāris asaras.
Vienkārši sirsniņa sasāpējās par savu vientulību.
Ļoti, ļoti gribējās vienkāršu apskāvienu, samīļošanu, otra cilvēka siltumu blakus. Tik ļoti, ka pat iegāju istabā pie viņa.
Nevajadzēja iet. Es taču zināju, ka viņš sēdēs pie sava debīlā kompja un pat nepagriezīs galvu uz manu pusi.

Es gribu prom. Gribo to visu izbeigt. Varbūt tādēļ esmu sākusi revidēt savas mantas, lai aizmestu prom visu lieko. Zemapziņa darbojas.

Mani vajag samīļot. Ļoti vajag..

Jā, tieši tā. Šķiet, tieši tas es viņam esmu. Jo es neesmu pat tā vērta, lai uz manis paskatītos, kad ieeju pie viņa istabā. Pastāvu durvīs minūti, situācija nemainās, un es aizeju, aiztaisot aiz sevis durvis. Viss.
Viņš pēc tam iziet.. nedaudz ceru, ka ienāks pie manis un vismaz pajautās, ko gribēju.. nekā. Dzirdu, cik steidzīgiem soļiem viņš dodas atpakaļ pie sava datora..
Un es atkal/joprojām esmu nekas..

Jau otro dienu esmu visai dziļā depresijā.
Ak, cik ļoti es gribētu izrauties no šī stāvokļa, bet nepietiek spēka. Nav, kur to smelties..