Nupat nodomāju, ka nebūtu nemaz tik traki dzīvot vienai, bez vīrieša/vīra (lai neprec ar`, bļin - iztikšu!). Tātad, ja nu patreizējās attiecības zūd (tfu, tfu, tfu pār kreiso plecu), turpmāk neko nemeklēt un nejauši uzradušos gribētājus konkrēti atšūt. Vēl tik vajag otru bēbi, un ar to pietiku, ne? :))
Bet, no otras puses... man ir bērns... Un ir taču zināms, ka vientuļās sievietes bērnu otrajām pusītēm kļūst par riktīgām suņanaglām, jo ir vienas un visu savu uzmanību, enerģiju veltījušas bērniem vien...
Skaidrs, šis lēmums vēlreiz kārtīgi jāapdomā! :)))

Pamazām nomierinos par vēstuli, bet to aizmirst pavisam man neļauj viņai tuvu stāvoša cilvēka un vienlaicīgi arī mana kolēģa klātbūtne.
Jau kuro dienu tā vien prasās nodevīgajam kolēģim vienā mierā pajautāt:
"Cik daudz tu par mani un manu dzīvi zini tā, lai vari likt roku uz sirds un ar pilnu pārliecību teikt, ka tā ir 100% patiesība? Cik pārliecinoši tu vari apgalvot, ka zini lietas, kuras zin tikai mani vistuvākie cilvēki?
Cik daudz tu zini par to, kur esmu, ko domāju, ko daru un ar ko kopā esmu savā brīvajā laikā?"
Uz pauzes viņš paliktu noteikti, bet kā tas ietekmētu pēdējo notikumu attīstību?... Viņai diez vai tas kaut ko izteiktu (jo es zinu, ka viņš viņai visu vārds vārdā atstāstītu)...

Hops, atradu risinājumu! :)))
Par cik konkrētajam iepriekšminētajam kolēģim šad tad ir vajadzība padarboties pie mana datora, es viņam adresēto tekstiņu uztaisīju uz skaistas un ļoti piemērotas desktopa bildītes! Turklāt tekstiņš ir tik nekonkrēts, ka nezinātājs nesapratīs, par ko ir runa :)))
Jā, varētu jau pajautāt to tiešā tekstā aci pret aci, bet neesmu viņu pieķērusi aprunāšanā, turklāt koleģiālas attiecības kaut kā jāsaglabā, tāpēc labāk acīs nelekt.
Gudra meitene, gudra.. :)))