Tāds truls tukšums pārņēmis, ka, šķiet, nekas nespēj iepriecināt.
Piemēram, sestdien bija lielisks pasākums, kurā nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka esmu tur, kur man nav jābūt. Un tā diena pagāja tādā kā autopilotā. Attapos tikai vakar vakarā - bet bija taču tā, un bija šitā. Un - johhhaidī (kāda lopiņa pēc) - es taču arī tur biju!!
I vēl mammai rudens depresija, un man paliek skumji. Jo pēc apmēram 10 gadu ilgām attiecībām viņa sākusi rīvēties ar savu dzīvesbiedru. Pareizāk sakot, viņam nekas, bet mammai sāp daudzas lietas. Nu, kā lai es palieku vienaldzīga, ja viņa man, balsij lūztot stāsta, ka pēdējās dienās un naktīs raudājusi ne vienu reizi vien! Man pašai no domas vien kamols kaklā sakāpa! Lai vai kā mēs esam kašķējušās, lai kā mums ir gājis, - viņa ir mana mamma, un pēdējā gada laikā, mēs esam kļuvušas par draudzenēm. Nekad dzīvē neesam tā un tik daudz runājušas.
Tagad ar lielu prieku un nepacietību gaidu, kad viņa un mans mazais razbainieks piektdien atbrauks pie mums. Nebūs man jākratās autobusā, un arī mammai būs neliela atslodze no savām četrām sienām un vīrieša.

Ahh, jā - sestdien vakarā, pucējot māju, ieskrēju palielā pie sienas esošā objektā, kurš no mana triciena ar lielu troksni nolidoja uz grīdas. Rezultāts - objektam gandrīz nekas (tikai dažas korpusa atlūzas manos matos un uz grīdas), putekļu sūcējam, kurš patrāpījās ceļā - pilnīgi nekas, manai galvai pušums, pati izbijusies, un vīrietis izbijies vēl vairāk (lai gan pats to nekādā gadījumā neatzītu!). :))))
Nuja,... ja ar mani tā atgadās, tad nav nekāds brīnums, ka mans bērns jau otru reizi ticis pie šuvēm uz sejas. Arī viņš prot ieskriet dažādos objektos. :)
Ir jau izlemts - mūsu nākotnes dzīvoklī būs mēbeles tikai ar noapaļotiem stūriem (apnikuši tie zilumi uz kājām no galdu stūriem) un pie sienām nebūs neviens objekts, kurā es vai mans bērns varētu ieskriet! :D Un ja nu nākamā atvasīte arī būs atsitusies manī?.. :))))